Šis alkoholiķis ir pārliecināts – ja pirmajā vietā būs jebkas cits, nevis skaidrība, viņš dzers.
Nāku no vienkāršas strādnieku ģimenes. Mani vecāki bija ļoti jauni, kad viņiem piedzimu. Bērnība bija skaista – vecāki visu atļāva, cik tas finansiāli bija iespējams, nodarbojos ar sportu, radošais arī interesēja. Mani vecāki ļoti daudz lietoja alkoholu, piedzīvoju vardarbību ģimenē. Ilgu laiku tas bija mans jājamzirdziņš: tāpēc es dzeru, tāpēc esmu tāds. Tas aizvirzīja atbildību no manis. Rakstot soļus, strādājot ar sponsoru, es ļoti labi atrisināju šo jautājumu. Man vairs nav vainas apziņas, ka biju emocionāli ļoti piesaistīts vecākiem. Tagad varu daudz labāk ar viņiem komunicēt, mīlestība nav mazinājusies, bet nav vairs neveselīgās piesaistes. Aizvainojums pret vecākiem izzuda. Sapratu, ka viņi rīkojās tā, kā varēja, arī es savulaik rīkojos līdzīgi.
Bērnībā daudz laika pavadīju pie dabas, laukos. Saikne ar dabu un visumu manī izveidojās jau pavisam agri. Ejot Trešo soli, varēju balstīties bērnībā pieredzētajā – kaut kas ir man blakus, un es tieku pasargāts.
Aptuveni 10. klasē sākās pirmās iedzeršanas, pirmās ballītes un svinēšanas. Man bija bailes – biju uzbūvējis ap sevi visādas maskas un priekškarus, tādu falšu ekstravertumu. Es it kā kliedzu pēc uzmanības, lai mani ierauga. Pat vienatnē es sevi šaustīju, mēģināju lauzt un neatzīt, ka man ir bail. To sapratu, tikai rakstot Ceturto soli. Tagad ir citādi. Es izjūtu bailes, ļaujos, un tās pāriet. Man piemīt arī perfekcionisms, kas vienlaicīgi un paradoksāli saistās ar manu vēlmi kaut ko izdarīt, nemaz negatavojoties. Dzeršana bija mans slēpnis, mana vieta, kur aizbēgt. Tagad man ir iespēja būt vienkārši cilvēkam, vienkārši būt. Soļi nav tabletīte – iedzēru un viss kārtībā, to es gribēju no alkohola.
Esot programmā, sapratu, ka nemāku dzīvot normālos, pat labos, apstākļos. Es mācēju dzīvot tikai kā bērns ziemā uz kalniņa: augšā-lejā, augšā-lejā. Es nemācēju palikt tajā kalniņā augšā. Pats sev iedevu iesauku “fēnikss, kurš atdzimst no pelniem”. Manī bija nebeidzams ritenis. Esot skaidrā, liels izaicinājums bija mācīties dzīvot līdzsvarā. Man bija bailes no labā, daudzas attiecības iznīcināju, ja bija labi. Atkārtošos, ka es it kā kliedzu pēc mīlestības, bet, ja man tā parādījās, tad es to nonesu nost. Tagad es spēju mīlēt. Manī parādās prieks par citiem cilvēkiem, un tas ir brīnišķīgi.
Ja man iet labi, ja jūtos lieliski, tad manī ieslēdzas sava veida rijība. Man vajag, lai iet vēl labāk. Visa mana uzmanība tad vēršas pret mani – ko man vajag. Tas man ir nāvīgs pasākums, jo pasliktinās pašsajūta. Tad zinu, ka par maz kalpoju, par maz atdodu. Tad es lūdzos Augstākajam Spēkam, lai man dod iespēju kādam dot, kalpot. Un tas tiek arī uzklausīts – šodien tikos ar cilvēku, kas vēlas, lai viņu sponsorēju, un šodien varu padalīties ar jums.
Nesen mani uzaicināja izvērtēt manas jomas studentu darbu. Pamanīju kļūdas, sāku iekšēji kritizēt, bet tad nomierinājos, skatījos un vērtēju. Citkārt es jau sen būtu bargi kritizējis viņus, lai mans ego ir apmierināts, lai es parādītu, ka es zinu, bet tagad man vairs nav tādas vajadzības, es izvēlos pateikt citiem paldies un paturēt malā savas ambīcijas.
Dievišķais ir atrodams arī dziļajā bedrē! Jā, es tajā biju, bet es paliku dzīvs. Pēc tā melnā apžilbuma, pēc tam, kad šķiet, zemāk vairs nav – pienāca nākamā diena, un tas ir atstājis iespaidu. Lūgšanu mijiedarbība man strādā. Ir bijuši tik skaisti brīži skaidrībā, tos nekad nevaru salīdzināt ar alkohola žvingulī piedzīvoto.
Sākumā, kad iepazinos ar AA, manī bija visas pasaules glābšanas tieksme. Draudzeni, mammu – visus gribēju pievērst programmai, bet ar laiku sapratu, ka es dolbos no tām sajūtām, ka citiem maniem tuviniekiem ir drāma. Es tajā gribu ielīst, bet ar laiku nāca apjausma – pietiek ar manis paša piemēru, varbūt grāmatu iedot, bet viss. Es varu parādīt ceļu, ja kāds vēlas, būt piemērs, bet ne vairāk. Pats būtiskākais man bija pieņemt, apjēgt, ka katram ir savs ceļš un man ir savs ceļš. Man taču apmēram 159 cilvēki teica, ka es dzeru par daudz, ka es citus sāpinu ar dzeršanu (tad es iedzēru vēl vairāk), bet tagad izdodas visam pieiet racionālāk. Saprast – jā, man arī tā bija. Es aizbraucu tagad pie vecāsmammas, kura dzer un sēž tur savos aizvainojumos. Jā, tur ir mana asprātīgā vecāmamma, esmu par daudz ko viņai pateicīgs, mīlu viņu, bet ir lietas, kas ir viņas ceļš. Ja es sāku kādu glābt, tad tas jau ir stāsts par mani, par to, ka es esmu glābējs un tā tālāk. Bet tagad – jā, man vajag izkāpt no mašīnas, paelpot, noskaitīt lūgsnu un saprast, ka šis nav par mani.
Uzsākot skaidrību, es sev uzdevu jautājumu, vai varēšu turpināt darboties savā radošajā profesijā? Visi mani tā laika elki bija alkoholiķi. Izrādījās, ka spēja strādāt skaidrā ir nesalīdzināmi konstruktīvāka. Es esmu fleksiblāks. Kādreiz man šķita, ka tikai ar alkoholu varu būt tik radošs, bet nē – tieši alkohols bija tas, kas mani sasaista un ierobežo. Skaidrā saglabājas mans labais trakums, es spēju būt atvērts ironijai. Skaidrā visam ir pilnīgi cita nokrāsa. Profesionālā ziņā laiks, kad lietoju, bija šausmīgs, visu honorāru nodzēru, dzeršanu attaisnoju, pat domāju, ka manai dzeršanai vajag īpašu pieeju. Attaisnojumi paliek attaisnojumi, vai tie slēpjas zem radošajām mokām, vai ģimenes strīdiem. Katrai profesijai ir savi grūtumi, tas nav attaisnojums – ja esi radošais, vari dzert. Tas arī ir tikai darbs. Manā radošajā profesijā nekas nav tā vērts, lai sāktu dzert, lai dzertu. Ja man pirmajā vietā būs jebkas cits, nevis skaidrība, es dzeršu. Ja mans skaidrības žetons, kas piekārts pie atslēgu saišķa, ir man pirmajā vietā, arī kalpošana, tad – būs, kā būs, bet es būšu mierā.
Lai gan sabiedrībā eksistē stigma par alkoholismu, es nemokos ar šo jautājumu, citādi tas atkal ir par mani, par manu statusu, manu ego. Nevēlos būt atkarīgs no citu cilvēku domām, uzskatiem un runām, jo tad kalpoju nevis sadraudzībai, bet citu cilvēku ekspektācijām. Zinu – ja to darīšu, tad cietīšu, sākšu kaut ko pierādīt. Katru rītu elpoju, meditēju, lūdzos, man tas ir būtiski, tas man ir iegājies. Ja vēl vakarā izdodas uzrakstīt Desmito soli, tad jau ir pavisam labi. Dalīšanās, zvans sponsoram, mīlu viņu, esmu tik daudz viņam pateicīgs. Tas ir apbrīnojami, kā programma darbojas. Man ir būtiski uzturēt kontaktu ar sadraudzības brāļiem un māsām, dalīties ārpus sapulcēm, klausīties spīkerus. Spīkeri man dod sajūtu par tuvību, ka neesmu viens uz šīs pasaules ar savām sajūtām. Kad sāku profesionālās studijas, domāju, ka esmu starp savējiem, bet kad nokļuvu starp sadraudzības biedriem, tad beidzot patiesi sajutu, ka esmu tiešām starp savējiem.
Mans sponsors ir mans draugs un posmiem ir bijis arī kolēģis. Jā, kopā arī dzērām. Atceros, ka atnācu uz sadraudzību, biju kādus astoņus mēnešus skaidrā, bet norāvos. Pamodos slimnīcā. Vēl divus gadus plostoju milzīgās bailēs, lietoju arī citas vielas. Biju dibenā, bet atkal paliku dzīvs, sapratu – man jāiet soļus, jo sapulces nebija palīdzējušas. Sāku darīt. Un par patiesi tuviem draugiem kļuvām tieši, ejot soļus. Viņš ir cilvēks, kurš zina par mani pilnīgi visu, varu dalīties šaubās, uzticēties līdz pēdējam. Man ir sajūta, ka es atveseļojos.
Kaspars D.
Stāsts pierakstīts spīkeru sapulcē grupā “Maratons onlainā”.
Commentaires