Viņai bija milzīgas bailes neiederēties sabiedrībā. Tas mainījās, kad viņa nonāca pašā apakšā – pie alkoholiķiem, kas sasnieguši savas bedres dibenu.
Ja tu vērtēsi zivi pēc tās spējas kāpt kokā, tā visu savu dzīvi nodzīvos, ticot, ka ir muļķe. Tā varbūt esot teicis Alberts Einšteins, bet varbūt kāds cits. Katrā ziņā es identificējos. Esmu Zivs pēc horoskopa. Un es jau agrā bērnībā sapratu, ka neesmu tāda pati kā citi.
Piemēram, man diezgan ilgi neauga mati un cilvēki mani noturēja par puisīti. Es negāju bērnudārzā. Kad nonācu pirmajā klasē, man nebija bērnudārzā apgūtu draudzēšanās iemaņu. Es nemācēju braukt ar riteni. Nezināju, kas ir Bono, kad tas jau bija jāzina. Mēnešreizes man sākās vēlāk kā draudzenēm.
Tas, ka man bija labākas atzīmes nekā vairākumam, bija diezgan cienījami, bet ne tik cienījami, lai man piedotu, ka nepratu servēt bumbu volejbolā. Vai ka nezināju, kas ir minets. Es piederēju klases zemākajiem sociālajiem slāņiem. Ne pašā apakšā, bet tuvu tam. Man bija nāvīgas bailes nonākt pašā apakšā, jo par tiem ņirgājās pat fiziski. Par saviem pārdzīvojumiem es nevienam nestāstīju. Turēju visu sevī un bēgu grāmatu pasaulē.
Vidusskolā mans statuss uzlabojās. Par mani sāka interesēties vecāku klašu puiši, un tas bija cienījamāk par labajām atzīmēm. Studiju laikā es strauji pacēlos, jo uz ne-rīdzinieku fona biju spoža. Es valkāju melnas drēbes, sēdēju pēdējos solos kopā ar citiem “melnajiem”, ballītēs dzēru līdz bezfilmai, man uzradās draugs no augstāka kursa, kurš mani dievināja, un vispār es kļuvu diezgan kruta. Vēlāk es pat nonācu zināmā elitē, jo man bija tāda izglītība kā reti kuram Latvijā, prestižs darbs, turīgs vīrs, māja, suns, glīta āriene un alkohola uzprišinātas sabiedriskās iemaņas. Man piedeva to, ka neprotu slēpot vai spēlēt golfu. To pat cienīja kā tādu kaprīzi. Taču, kad nebiju reibumā, es joprojām jutos kā bērnībā – kaut kāda ne tāda. Vienu punktu no obligātā trīsdesmitgadnieces čeklista es nekādi nespēju izpildīt. Man nebija bērnu. Sarāvos katru reizi, kad uzzināju, ka kāda no manām vienaudzēm gaida pirmo vai jau otro bērnu. Mani nomocīja tās pašas vecās bailes – kas būs ar mani, ja man neizdosies? Izsmies, izstums, nonākšu pašā apakšā? Taču ārēji izlikos, ka mani tas neskar.
Vēlāk, kad es galīgi nodzēros un nonācu AA, uzzināju, ka es neesmu viena tāda. AA līdzdibinātājs Bils V. par sevi rakstīja: “Bērnībā es pārcietu vairākus smagus emocionālus triecienus. Ģimenē bija dziļas nesaskaņas, es biju fiziski neveikls un tā tālāk. Protams, arī citiem bērniem mēdz būtu šādi pārdzīvojumi, un viņi tos iztur bez sekām. Taču ar mani tā nebija. Acīmredzot es biju pārāk jūtīgs un tāpēc arī pārāk nobijies. Lai vai kā, man izveidojās stipra fobija, ka es neesmu kā citi puikas un nekad tāds nevarēšu būt. Vispirms tas manī izraisīja depresiju, pēc tam – pašizolēšanos.” (Bils V. “Rakstu izlase”, Bailes, 11. lpp.)
Cik mēs, alkoholiķi, esam līdzīgi! Tas nebeidz mani pārsteigt. Mana atbilde bailēm neiederēties bija tieši tāda pati kā Bilam – dominēt, kļūt vislabākajai. Kur nevarēju to izdarīt saviem spēkiem, paļāvos uz vīriešiem, kuriem patiku, un nonācu emocionālā un arī materiālā atkarībā. “Kad šī pievilcīgā labas dzīves formula guva panākumus saskaņā ar manu toreizējo izpratni par panākumiem, es kļuvu mežonīgi laimīgs. Taču, kad gadījās, ka kaut kas tomēr neizdevās, mani pārņēma milzu sarūgtinājums un nomāktība, ko varēja remdēt vienīgi nākamais triumfs. Tā es ļoti agri sāku visu vērtēt uzvaras vai zaudējuma kategorijās – visu vai neko. Vienīgais man zināmais gandarījums bija uzvara.” (Bils V. “Rakstu izlase”, Bailes, 12. lpp.) Tur, kur zināju, ka neuzvarēšu, es vispār nepiedalījos.
Nonākot AA, es pilnīgi un neatgriezeniski identificējos ar citiem alkoholiķiem. Tas izrādījās pirmais solis uz atveseļošanos. Un nākamais atklājums – man ir jāpieņem, ka es nekad nebūšu tāda kā ne-alkoholiķi! Nevis man par katru cenu jākļūst tādai kā citi, nevis labāk jāizliekas, ka esmu tāda kā citi, bet jāpieņem, ka es tāda nekad nebūšu! Visiem nav jābūt baltiem, ar sešpaku un savu biznesu, visiem nav jāaudzina bērni, jānirst ar akvalangu un jācep vegāniskas tortes, visiem nav jābūt mēreniem iedzērējiem. Tāds acīmredzami nav Augstākā Spēka plāns. “Mēs jau uzzinājām, ka mums pilnīgi visdziļākajā būtībā jāatzīst, ka mēs esam alkoholiķi. Tas ir pirmais solis uz atveseļošanos. Ir pilnīgi jāatsakās no maldiem, ka esam tādi paši kā visi citi vai kaut kad par tādiem kļūsim.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 26. lpp.) Esmu Zivs un kokā man neuzkāpt, toties es spēju elpot zem ūdens.
Es patiešām esmu citāda, bet es esmu atradusi savējos. Anonīmo alkoholiķu sadraudzībā es saņemu to sapratni un atbalstu, kuru man nebija bērnībā. Divpadsmit soļu programma man māca, ka atbilde bailēm nav pašpaļāvība vai atkarība no kāda viena cilvēka. Tas nekad nestrādā ilgtermiņā. “Manā gadījumā brīvībai no bailēm pamatā ir ticība: ticība, kura, par spīti visām pasaulīgajām liecībām par pretējo, rosina manī pārliecību, ka es dzīvoju Visumā, kuram ir jēga. Man tas nozīmē ticību Radītājam, kurš izpaužas spēkā, taisnīgumā un mīlestībā; Dievam, kas ir man paredzējis mērķi, jēgu un likteni augt – kaut arī lēni un pa drusciņai – tomēr tuvoties Viņa “tēlam un līdzībai.”” (Bils V. “Rakstu izlase”, Bailes, 12. lpp.; skat arī “Anonīmie alkoholiķi”, 58.–59. lpp., kur atrodama lūgšana par bailēm.)
Savā ziņā piepildījās manas lielākās bailes, es nonācu pašā apakšā, pie alkoholiķiem, kuri nodzērušies līdz savas bedres dibenam un kurus sabiedrība nicina. Un izrādījās, ka tikai no turienes varēja sākties mans ceļš uz pašu augšu, pie Augstākā Spēka.
Debora
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments