AA dalībnieki dalās pieredzē, nesot vēsti ārstniecības iestādēs.
Gaiļezers. Toksikoloģijas un sepses nodaļa. Durvis slēgtas. Jāzvana pie durvīm, lai apsargs ielaiž nodaļā. Zvans, un esmu iekšā. Skaidroju, ka nāku kā brīvprātīgā no Anonīmo alkoholiķu sadraudzības nest vēsti uz 3. bloku.Vajadzētu piezvanīt māsiņai Monikai. Atkal zvans, un varu doties tālāk. Pa ceļam pie apsarga atstāju sadraudzības vizītkartes un bukletus.
Kādu laiku dzīvojot skaidrā, sāk aizmirsties alkahola lietošanas vājprāts, nav tieksmes, nav trauksmes, nav baiļu. Ir paļāvība, paļāvība uz Augstāku Spēku un dvēseles miers. Ir pilnvērtīga dzīve, kas attālina no realitātes, ka esmu alkoholiķe un mans lielākais posts ir bijis alkohols.
Veru durvis sieviešu palātā un sajūtu postošo alkohola dabu. Pretī durvīm guļ sieviete, izģērbta, apčurājusies, sasistu seju. Viņa lūdz ūdeni, un tas ir viss, ko sieviete spēj izdvest. Iedodu ūdeni, atstāju vizītkarti uz galdiņa, varbūt vēlāk… Pēkšņi manī mostas milzīga pateicība par šodienu, saprotu, kādu avansu esmu izpelnījusies, šodien dzīvojot skaidrā!
Tālāk eju uz puišu palātu. Tur kāds jau ir ņiprāks, ar skaidrāku skatu uz dzīvi. Jauns puisis labprāt uzklausa manu stāstu par atrisinājumu lietošanai. Paņem vizītkarti, puisi vairāk ieinteresē tiešsaistes sapulces. Vēl kāds dikti runīgs, kas šeit jau jūtas kā mājās, skaļi kliedz, ka viņam problēmu nav, citi vainīgi. Kad nav, tad nav!
Griežos apkārt, kāds Ukrainas pilsonis labprāt parunājas ar mani. Saprot, ka ir nopietnas probēmas ar alkohola lietošanu, lūdz sapulču sarakstu krievu valodā. Ar prieku dalos ar informāciju.
Ļoti uzrunā nodaļas vadītājas atsaucība un jauno ārstu rezidentu ieinteresētība par AA, ļoti daudz grib zināt, interesē AA filozofija, kas balstīta Divpadsmit soļu programmā.
Šodien bagāta diena ar mūsējiem. Citreiz aizbraucu, un tikai viens klients, liekas, ka arī viņš neko nav sadzirdējis. Tā mēdz būt, bet šis brauciens jau vajadzīgs galvenokārt man, lai es neaizmirstu, kāda dāvana man šodien dota – skaidra diena!
Un vēl, kad aizbraucu, ir ticība un cerība, ka kaut viens varbūt sadzirdēs un izglābs sevi, atnākot uz mūsu sadraudzību.
Dace L.
Pirmoreiz par vēsts nešanas nozīmi dzirdēju skaidrības sākumā. Ikgadējā AA vasaras nometnē kāds brālis dalījās, ka tā ir Dieva dāvana, ka alkohola pieredze, ko nebūt nav patīkami atcerēties, var būt kādam noderīga. Toreiz nesapratu, kā tāda nenormāla pieredze kā man var būt vispār kādam noderīga.
Pēc dažiem gadiem mājas grupā vēsts nešanas koordinators uzaicināja mani aizbraukt uz rehabilitācijas centru padalīties savā atveseļošanās pieredzē. Šaubījos, ko nu es tur tādu pastāstīšu. Mani iedrošināja. Aizbraucām, tas bija rehabilitācijas centrs Vecmīlgrāvī. Bijām kādi četri no AA grupas, sēdējām aplī ar padsmit mūsējiem. Tajā centrā parasti atrodas mūsējie ar piecu līdz trīsdesmit dienu skaidrību. No sākuma jutos nepārliecināts, bet tad vārdi paši nāca – pastāstīju par nodzeršanās pieredzi, kā nokļuvu līdz AA, ko esmu darījis, lai paliktu skaidrā. Klausītājus mans stāstījums uzrunāja, viņi uzdeva jautājumus. Pēc pasākuma jutu ļoti spēcīgu enerģijas pieplūdumu, sapratu, ka manām sajūtām tas nāk par labu un es to gribu vēl. Iespējams, pirmoreiz jutu, ka pieredze, ko ļoti gribējās aizmirst, var būt kādam interesanta un noderīga. Arī mājinieki teica, ka, man ienākot pa durvīm, pirmais bijis liels enerģijas vilnis. Dažas reizes vēl biju rehabilitācijas centrā, pēc tam vēsts nešana pārtrūka.
Vēlāk kādā grupā dalījām kalpošanas pozīcijas, un es pieteicos koordinēt vēsts nešanu tajā pašā rehabilitācijas centrā. Grupa nebija liela, pēc kāda laika aptrūkās pastāvīgu vēstnešu. Nācās aicināt mūsējos no citām grupām. Bija atsaucība, noderēja tas, ka, skaidrībai turpinoties, esmu apmeklējis un kalpojis dažādās grupās. Sāku domāt, kā vislabāk vēsti nest, ko vislabāk stāstīt. Vai stāstīt dzīvesstāstu vai detalizēti pastāstīt par mūsu atveseļošanās instrumentiem? Padomu jautāju vairākiem biedriem. Saņēmu atbildes, ka Dievs pats ieliek vārdus mutē un, ja es nedomāšu par to, ka īstenībā mēs ejam sevis dēļ, tad nekas nesanāks. Ar laiku pieņēmu, ka, lai arī vēsts nešana dod labumu ārstniecības iestāžu pacientiem, pamatā mēs ejam savas skaidrības dēļ.
Pienāca brīdis, kad dibinājās Rīgas starpgrupa. Vakanta bija vēsts nešanas koordinatora pozīcija. Nebija man domas virzīties kādas AA komitejas vai starpgrupas amatā, bet sajutu aicinājumu plašāk nest vēsti, arī līdzšinējā vēsts nešanas pieredze bija visnotaļ pozitīva. Pieteicos, nākamajā sēdē mani ievēlēja. Turpināju organizēt vēsts nešanu rehabilitācijas centrā. Sāka pieteikties vairāk cilvēku. Laiku pa laikam pat nācās dažiem mūsējiem pārlikt vēsts nešanas datumu, jo bija pilns limits. Apmeklētība bija no daudzām Rīgas un citu pilsētu grupām, vienreiz bija arī mūsējais no Lietuvas pilsētas Kauņas ar 13 gadu pieredzi vēsts nešanā. Bija interesanti dzirdēt domu – ja nestrādāsi ar skaidrību, tad, ļoti iespējams, būs problēmas, bet, ja strādāsi, tad skaidrā dzīve var izrādīties ļoti baudāma.
Tad no Komitejas kalpošanai ārstniecības un ieslodzījuma vietās nāca ziņa, ka agrāk vēsts ir nesta arī Gaiļezera slimnīcas Toksikoloģijas un sepses nodaļā. Varētu atsākt, bet vai būs apmeklētība? Cilvēku pietika, un pēc ne tās vieglākās līguma saskaņošanas un slēgšanas sākām vēsti nest arī Gaiļezerā. Pēc laika mani uzaicināja pievienoties Komitejai kalpošanai ārstniecības un ieslodzījuma vietās. Klāt nāca arī daži citi pienākumi, bet pamatā tāpat koordinēju vēsts nešanu divās ārstniecības vietās.
Vēsts nešana slimnīcā bija atšķirīga pieredze. Rehabilitācijas centrā atkarīgie bija ar vismaz nedēļu ilgu skaidrību. Stāstījām pieredzi, atbildējām uz jautājumiem, diskutējam. Gaiļezera pacienti bija “tikko no frontes līnijas”, viņos redzēju sevi, ja vēl nedaudz ilgāk būtu lietojis alkoholu. Redzēju pacientu bezpajumtnieka izskatā, kurš jau ne pirmo reizi vests pie sajēgas slimnīcā. Uz jautājumu, vai tev ir problēmas ar alkoholu, atbildēja – nē, es tikai nedaudz par daudz dzimšanas dienā iedzēru, neko nevajag. Otrs, tikko no sistēmas, ar savādu, neveselīgu spīdumu acīs, uz šo pašu jautājumu atbildēja, ka problēmu neesot, esot pārtraucis lietot alkoholu. Dažreiz noliegums ir pārāk spēcīgs. Vīrietis, nedaudz virs trīsdesmit, kuram ķermenī ir kādas četras protēzes, aizsistām acīm, māsa met ārā no mājām, darba un iztikas līdzekļu nav. Pats piekrīt, ka ar viņu ir ļoti slikti, bet ļoti pasīvi paņem AA vizītkarti. Neredzēju cerību, radās iespaids, ka viņš ir sagatavojies bojāejai, samierinājies ar to. Apzinos, cik labi, ka man, atrodoties zemākajā punktā, bija tomēr cerība, lūgums dzīvot un skaidrība kā absolūtā prioritāte.
Patīkami, kad mūsējos, kas pirmoreiz satikti ārstniecības iestādē slimnieka statusā, pēc tam satieku skaidrā un veselus sapulcēs. Uzskatu, ka vēsts nešana dod ieguldījumu manā skaidrībā, tāpat kā sapulču apmeklēšana, darbs ar AA programmu un kalpošana. Kurš no šiem instrumentiem vairāk, kurš mazāk, nezinu.
Dins
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments