Visa ciema acu priekšā

Šis ir stāsts par to, ka manas lietošanas seku bedres dibenam, izrādās, bija arī pagrabs.

Es pamodos. Vēl arvien bija nakts... Jau kuru reizi es diemžēl turpināju mosties, lai gan ilgojos pēc nāves. Tumsā meklēju savu draudzeni pudeli. Vēlējos iegrimt tik pazīstamajā nebūtībā kā vecāsmātes seģenēs un nepamosties. Neredzēju jēgu savai eksistencei šajā saulē. 

Pati savām rokām biju iznīcinājusi visu, kas man dzīvē likās svarīgs – attiecības ar jaunāko dēlu (vecākais dēls jau bija izaudzis un devies savā dzīvē), mīlestību, darbu. Nodzērusi. Mans otrais vīrs, kurš bija zvērējis nēsāt mani uz rokām un ar kuru, kopīgi lietodami alkoholu, bijām piedzīvojuši neaizmirstamus (gan jaukus, gan ne tik jaukus) mirkļus, bija gļēvi notinies, neuzskatot par vajadzīgu sniegt paskaidrojumus. Man likās, ka jaunākais dēls savos četrpadsmit gados ir pietiekami liels, lai parūpētos pats par sevi. Bet ar savu bezatbildīgo rīcību – nebūšanu mājās, dzeršanu pritonos, nerūpēšanos un vienaldzību – biju salauzusi dēla sirdi,  un viņš aizgāja no manis dzīvot pie vecākā dēla. 

Ja godīgi, manā galvā vairs nebija rūpju par citiem, es domāju tikai par sevi, vēloties turpināt bezdomu, bezproblēmu stāvokli. Vairs pat nevarēju sasniegt agrāko alkohola radīto pacēlumā, kad iedzerot zāle kļuva zaļāka, cilvēki mīļāki un dzīve košāka. Jau sen šo sajūtu nebija iespējams noķert. Man  vajadzēja dzert, lai nedomātu par savu sačakarēto dzīvi. Par nebeidzamo ātro kredītu nastu, no kuras neredzēju iespēju atbrīvoties, jo man palūdza aiziet arī no darba. Darba! Kurā biju nostrādājusi vairāk nekā divdesmit gadu. Kas bija liela daļa no manas dzīves, manas būtības. Ko mīlēju un kas kādreiz man likās tik svarīgs. 

Pēc gadiem, jau skaidrā atgriežoties tajā pašā darbavietā, savā personas lietā nejauši uzgāju toreiz rakstīto atlūgumu – drebelīgā alkoholiķes rokrakstā. Jā, tolaik jau kādu laiku neēdu pusdienas pie kopējā galda, jo manu roku vibrato nepalika nepamanīts citiem pusdienu dalībniekiem. Es zināju – ja toreiz direktores kabinetā būtu raudājusi un lūgusies dot man vēl vienu iespēju, viņa nebūtu atteikusi. Tā nebija lepnība, kas man toreiz liedza lūgties. Es biju padevusies. Neredzēju iespēju turpināt strādāt un katru dienu satikt kolēģus. Biju sadalījusi cilvēkus divās daļās: viņi un es. Es – savā divvientulībā ar alkoholu, viņi – tie, kas nesaprot manu trauslo, jūtīgo, tik cietušo dvēseli. Man ar viņiem nebija pa ceļam! Bērnus, tuviniekus, draugus, kolēģus nomainīju pret nejauši sastaptiem pudeles brāļiem un māsām vai vientulību. Es nicināju cilvēkus un tajā pašā laikā ilgojos pēc viņu uzmanības, pieņemšanas un mīlestības. Ilgojos būt saprasta un atbalstīta. 

Cilvēki pritonos acīmredzot juta, ka nāku te paaugstināties, jo mani pastāvīgi apzaga, un viņu uzmanība, sapratne un interese par mani ruka līdz ar naudas summu manā maciņā. Es vēroju vienu sievieti – pritona saimnieci –, kura vispār necēlās no gultas, jo glāzi ar dzērienu viņai pienesa klāt. Jau kādu laiku viņa nezināja, kas ir ziepes, zobu pasta un ķemme, un savas dabiskās vajadzības nokārtoja spainī pie gultas. Man nebija šaubu, ka tāda nākotne sagaida arī mani. Arī manā mājā, lai iedzertu, cilvēki nāca un gāja, kad gribēja. Es vairs nebiju saimniece ne savā mājā, ne dzīvē. 

Šādā stāvoklī man vēl izdevās iepīties vardarbīgās attiecībās, un vienreiz dzeršanas laikā partneris mani vienkārši “atstaigāja” ar krāsns kruķi, iedeva pa purnu, izsitot zobus, salaužot degunu, un noslēgumā vēl ietrieca šķēres kājā. Man radās diezgan stingra pārliecība, ka dzīve beigsies kādā no šādiem konfliktiem, bet nebija spēka to pārtraukt, un es turpināju grimt dziļāk un dziļāk...

Biju palikusi viena savā dzīvoklī. Nu, ne gluži viena – ar mani vēl bija mans suns Hara un trīs kaķi. Man patika jokot, ka arī viņi būtu aizgājuši, ja mācētu attaisīt durvis. Bet laikam jau dzīvniekiem nav raksturīgi pamest saimniekus. Viņi paliek uzticīgi līdz galam. Mani uzticamie draugi. Mīļie, klusie mana posta un atmodas liecinieki.

Vislielākajās šausmās mani dzina tas, ko pati biju izdarījusi ar sevi, savu dzīvi. Biju nodevusi visu, ko uzskatīju par savu būtību. Ilgus gadus uzturēju ilūziju, ka esmu veiksmīga speciāliste. Man pat likās, ka ir kruti savienot dzeršanu ar darbu specialitātē, jo tā es spēju iepazīt un apvienot abas dzīves puses – cilvēku nosodīto un to, kuru cilvēki standartā atzīst par teicamu. Man šķita, ka tas dod man īpašas spējas just līdzi citiem, zināt, kā viņi jūtas, un, iespējams, – palīdzēt kādam. Domāju, ka esmu jauka, jautra mamma saviem dēliem, kurus patiesi no sirds gaidīju, kad viņi pieteicās, un mīlēju, kā nu mācēju un spēju. Es domāju, ka esmu laba meita, jo pastāvīgi zvanīju vecākiem vieglā reibumā un stāstīju smieklīgus gadījumus no savas dzīves. Viņi smējās un domāja, ka ar mani viss ir lieliski...

Man ir fotogrāfija, kurā es kā maza meitene brūnām, spožām acīm lepni smaidu pasaulei. Mīļā, mazā Ilzīte! Kā es varēju būt tik nežēlīga pret viņu?! Savas alkoholisma karjeras beigās nespēju ielūkoties spogulī sava atspulga acīs. Vissāpīgāk man bija atzīt šo degradāciju! Man bija viss! Jau agri: izglītība, ģimene, dzīvoklis, darbs, kuru es mīlēju, bet šis pastāvīgais iekšējais nemiers, neapmierinātība, dzīšanās “pēc kaut kā tāla, nezināma”, kuru lieliski remdināja alkohols, visu iznīcināja. Bez žēlastības, lēnām, nemanāmi es atdevu tam visu, kas man bija. Bija palikusi tikai mana plikā dzīvība, kurai es neredzēju jēgu. Kā tas varēja notikt? Kā es, kuru vecāki dzina ārā no istabas, kad skatījās filmu “Baltais Bims melnā auss”, jo es histēriski raudāju abas sērijas no sākuma līdz beigām, mierīgi varēju atstāt suni un trīs kaķus vienus dzīvoklī vairākas dienas? Kā es, kura domāja mīlam savus vecākus un bija nemitīgi izslāpusi pēc viņu mīlestības, ģimenes svinību ar alkohola lietošanu noslēgumā varēju uzsist mammai zilu aci? Kā varēja sanākt tā, ka tad, kad tētis nomira un pavadītājai vajadzēja pastāstīt par viņa dzīves gājumu, es varēju pateikt “izvēlējās dzīvot viens ar suni”? Arī viņš bija alkoholiķis un aizgāja, tā arī līdz galam neko neatklājot par sevi. Es nezinu, vai viņš nodzīvoja laimīgu dzīvi. Kā es, kura uzskatīju sevi par cilvēku ar jūtīgu, trauslu dvēseli, varēju pieļaut situāciju, kurā mans četrpadsmitgadīgais dēls stāv skolas koridorā un skaļi raud, kad bāriņtiesas darbinieki viņam piedāvā braukt uz ārpusģimenes aprūpes iestādi, jo es jau vairākas dienas neesmu mājās? 

Man bija četrdesmit četri gadi, kad pirmoreiz pēc rehabilitācijas programmas nonācu sadraudzībā. Vēlos lietot tieši šo vārdu – SaDraudzība. Es vāji ticēju, ka man kaut kas palīdzēs, jo pēdējos pāris gadus biju vairāk vai mazāk dzērusi katru dienu. Rehabilitācijā biju ieguvusi 28 dienas nepārtrauktas skaidrības, kas man bija kosmoss, un tas ļāva cerēt, ka no manas bezizejas ir izeja. Jau rehabilitācijā, apmeklējot pirmās AA sapulces, mani pārsteidza, cik atklāti cilvēki stāsta par savu dzīvi. Jutos milzīgi pateicīga par to, ka varu būt klātesoša šajā burvībā – klausīties pieredzēs, kas, manuprāt, tika stāstītas lielā uzticībā. Un es biju šādas uzticēšanās vērta! Man ļoti gribējās būt ar šiem cilvēkiem. Es beidzot sajutos pieņemta. Mani uzrunāja sapulču sākumā lasītie teksti ar vārdu “mēs”, jo tas ļāva man sajusties kā mazai daļai no šī “mēs”. Man, kura pati sev likos kā sūds uz kociņa, – nevienam nevajadzīga. Pat sev – ne visai. Šeit es lēnām sāku atgūt ticību sev, ticību cilvēcībai sevī. Ticību, ka atrisinājums ir iespējams.

Sāku apmeklēt savu mājas grupu, un mana dzīve lēnām kārtojās. Es drosmīgi atbildēju uz kreditoru zvaniem, teicu viņiem, ka esmu alkoholiķe, kas uzsākusi skaidru dzīvi, vēlos uzņemties atbildību un maksāt rēķinus. Lūdzu piedāvāt līgumus ar saprātīgiem ikmēneša maksājumiem, un, man par pārsteigumu, šie cilvēki bija pretimnākoši. Izrādījās, ka viņi nebija ļauni un naudaskāri. Viņi tikai darīja savu darbu un lūdza atmaksāt naudu, ko biju notērējusi. 

Tādā veidā lēnām mainījās mani priekšstati par cilvēkiem un pasauli. Pie manis atgriezās jaunākais dēls, un, kamēr es meklēju darbu, mēs pavadījām burvīgu laiku – viņš gāja uz skolu, es gatavoju mums vakariņas, cepu ābolmaizes. Kad viņš pārnāca mājās, mēs gājām uz veikalu, pirkām cepumus, limonādes un pavadījām jaukus vakarus sarunās. Es mācījos novērtēt vienkāršas, ikdienišķas, bet tik nozīmīgas, agrāk – nepamanītas, lietas savā dzīvē. Katru sestdienu braucu uz pirti un svētdienās – uz AA sapulci tuvējā pilsētā, kur bija mana mājas grupa.

Biju sajūsmā, kad atradu darbu netālu no mājām. Tas bija smags, fizisks darbs, bet tā bija iespēja katru vakaru būt mājās, un arī atalgojums bija virs vidējā. Bet – es nebiju gatava slīdošajam darba grafikam. Bija jāstrādā arī sestdienās, svētdienās, zuda iespēja apmeklēt sapulces, pirti. Iekšēji nojautu, ka tas ir manas skaidrības beigu sākums. Mana neapmierinātība un sevis žēlošana pieauga ar katru dienu. 

Pēc četru mēnešu skaidrības, nākot no darba, satiku pazīstamu puisi, kuram tikko bija nomiris tētis. Viņš ļoti lūdza pabūt ar viņu šajā mirklī un, protams, iedzert. Kādu brīdi pretojos šai idejai, taču iekšēji jau kādu laiku biju tai briedusi, un šis likās pamatots iemesls iedzeršanai. Tovakar es piedzēros. Kādu laiku turpināju melot pati sev, ka nekas jau nenotika – es katru rītu modos, gāju uz darbu, nācu mājās, gatavoju vakariņas, bet durvis uz manu elli bija atvērtas. Pēc neilga laika jau uzdrošinājos paņemt dzērienu pa ceļam uz mājām. Pašsajūtas uzlabošanai. Pārnākusi mājās, vēroju dēla reakciju, taču tās nebija. Šis bija iluzors pašapmāns – es taču neturpināju! Man pietika ar vienu pudeli ne īpaši stipra dzēriena neapmierinātības remdēšanai. Varbūt es nemaz nebiju alkoholiķe? Pēc kāda laika uzdrošinājos lietot vienu dzērienu pa ceļam uz mājām, otru – mājās. Taču pārsteidzoši drīz mana lietošana atgriezās vecajā, ierastajā režīmā. Pēc deviņiem mēnešiem man atkal palūdza aiziet no darba. Šis ir stāsts par to, ka manas lietošanas seku bedres dibenam, izrādās, bija arī pagrabs. 

Kad vēlāk, jau skaidrībā, jautāju dēlam, kāpēc viņš šoreiz vairs negāja prom no mājām, dēls atbildēja, ka viņam bijis vienalga. Viņam bija jāpabeidz 9. klase. No komunikācijas ar mani dēls bēga datorspēlēs un iespējami ilgi uzkavējās skolā. No šīs pēdējās noraušanās es neatceros tikpat kā neko – kā purva akacī es bezcerīgi grimu arvien dziļāk. Tādā nepievilcīgā stāvoklī – tupā veču kompānijā, dzerot dziru no divlitrīgajām pudelēm – mani atrada bijušais vīrs, kurš bija iebraucis apciemot dēlu. Pēc tam viņš telefoniski izteica man piedāvājumu – braukt pie viņa, lai atrastu darbu un kaut ko darītu ar savu atkarību. Man nebija ko zaudēt, jo makā bija palikuši pēdējie 50 eiro un dzīvei ciemā neredzēju nekādu nākotnes perspektīvu. Sarunāju ar dēla klases audzinātāju, ka došos uz kādu laiku prom, lai savestu sevi kārtībā, un lai skola neziņo bāriņtiesai par bez aprūpes atstātu nepilngadīgu bērnu.

Pie bijušā vīra mans darbs bija ravēt viņa kaimiņienes siltumnīcas un stādīt tulpes. Par to saņēmu 5 eiro dienā, no kuriem domāju, kā uztaisīt vakariņas mums abiem un vēl nopirkt viņam pāris aliņu. Man nācās piedzīvot arī pazemojumu, kad bijušais, tuvodamies man kā vīrietis, pēdējā brīdī tomēr nicinājumā novērsās, sakot, ka nespēj tikt pāri domām, kur un ar ko esmu gulējusi pa šo laiku. Ātri sapratu, ka jāatgriežas mājās, bet man vajadzēja kādu risinājumu savai problēmai. Lūdzu viņam sameklēt naudu, lai es varētu kodēties. Tas viņam nebija viegli, taču viņš naudu atrada. Man bija bail atgriezties mājās bez papildu aizsardzības. Arī psihiatriskajā slimnīcā man nācās samierināties ar pazemojumu no ādas apģērbā tērptas psihiatres ar uzpumpētām lūpām. Viņa apgalvoja, ka man ir lielisks bijušais vīrs un es esmu nelabojami slikta māte un sieviete, jo spēju nodzerties līdz šādam stāvoklim. Tomēr, neizrādot ticību rezultātam, viņai izdevās veikt manipulāciju, un tas bija manas tagadējās skaidrības sākums. Pēc pāris skaidrības gadiem es viņai uzrakstīju pateicību un nosaucu savu skaidrības laiku. Ārste izteica prieku par to, ka man izdevies saglabāt skaidrību. 

Esmu samērā izglītota sieviete un ar prātu sapratu, ka viela, ko manī ievadīja, iespējams, nespēs mani atturēt no lietošanas. Tomēr iekšēji man bija vieglāk atgriezties savā ciemā pie dēla, kur bija arī mani pudeles brāļi un māsas, ar tekstu “Es nokodējos!” Tas bija kā vairogs. Intuitīvi zināju, ka atgriezīšos AA sadraudzībā, jo šis gājiens mani nepasargās no dzeršanas. Mana atgriešanās nebija tāda, kā biju to iedomājusies un vēlējusies, bet tas lai paliek citam stāstam. 

Visu, ko biju izmisīgi meklējusi savā dzerošajā dzīvē, es ieguvu sadraudzībā. Vienkāršu mērķi savai dzīvei – dzīvot skaidrā. Izpratni par Augstāko Spēku un paraugu, kā ikdienā vingrināties dzīvot saskaņā ar Viņa gribu. Ticību, ka Viņš mani mīl tādu, kāda esmu. Garīgo padomdevēju, patiesus draugus, iespēju kalpot un būt noderīgai, padarīt savu dzīvi piepildītāku. Kādu daļiņu miera. Un  šeit es beidzot mācos iepazīt sevi. Manas domas mēdz aizvest mani maldu ceļos, bet man ir sapulces un jūs visi – sadraudzības brāļi un māsas, kas palīdz atgriezties. Man patīk šis skaidrības ceļš, kas ir nebeidzams caur sevis iepazīšanu, pielietojot soļu programmu ikdienas dzīvē. Un pa laikam man patīk ļauties arī savu cilvēciski sievišķīgo, egoistisko vēlmju piepildīšanai (piedod, Dieviņ!).

Mans dzīvesstāsts ir par to, kā es ierados ciemā kā jauna speciāliste, guvu atzinību, panākumus un laikam jau arī kādu daļu cieminieku mīlestības. Un par to, kā es lēnām, nenovēršami nodzēros visu acu priekšā. Un arī par to, kā es augšāmcēlos skaidrībā, atjaunojos tajā pašā darbavietā savā specialitātē un nu esmu kļuvusi par daļu no sava ciema. Jau manā skaidrības laikā kāda sieviete, ar kuru nebijām tuvu pazīstamas, pienāca klāt un teica: “Cik labi, ka tev ir izdevies! Man bija ļoti žēl par to, kas notiek ar tevi!” Dzīve skaidrā man rāda, ka cilvēki apkārt ir labi un pasaule ir brīnumaina, tikai es pati biju noslēgusi savu sirdi un uzbūvējusi starp sevi un pasauli iedomu aizsardzības mūri. 

Šodien es baudu savas skaidrības augļus. Nupat, pēc kalpošanas cietumā, uz kuru mani savā mašīnā atveda jaunākais dēls un viņa meitene, sarunājām kopīgi ar AA biedriem paēst pusdienas vietējā kafejnīcā. Pēc sapulces izrādījās, ka mums pievienosies arī vecākais dēls ar ģimeni. Tā nu mēs pusdienojām visi kopā – mana fiziskā ģimene un mana AA ģimene. Tās nu jau kādu laiku ir kopā manā dzīvē. 

Pateicībā par savu skaidrību ikvienam no jums – Ilze S.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.