Vai Latvijas AA ir par vecu?

Latvijas AA grupām nāktu par labu, ja tajās būtu vairāk gados jaunu brāļu un māsu. Kā to panākt? Tas ir īsts izaicinājums, uz kuru vienkāršas atbildes nav.

Šo pārdomu pamatā ir divi mani personīgie novērojumi Latvijas Anonīmo alkoholiķu sadraudzībā. Viens novērojums ir vispārīgs, otrs ļoti konkrēts. Tomēr vispirms sarunājam vienu lietu! Šā raksta ietvaros gan es kā autors, gan jūs kā lasītāji atturēsimies no puspatiesām klišejām, kā “vecums ir tikai cipars pasē” un “tu esi tik vecs, kā jūties”. Jā, vecums ir nosacīts, un daži no mums jūtas nepiederīgi vecuma grupai, kurai netieši tiekam pieskaitīti dzimšanas datu dēļ. Tomēr jebkurš, kurš apgalvo, ka vecums ir TIKAI cipars pasē, ignorē sabiedrības uzvedības modeļus, kas izpaužas tajā, ar kādiem cilvēkiem mēs vairāk spējam asociēties un labprātāk pavadām kopā brīvo laiku. Citiem vārdiem sakot, ir iemesls, kāpēc auditorijas vidējais vecums K-pop (korejiešu popmūzikas – red.) koncertā dramatiski atšķiras  no Bauskas kantrī mūzikas festivāla apmeklētāju vidējā vecuma.

Vienojamies arī, ka atsevišķi gadījumi, lai arī regulāri, neapgāž kopsakarības. Pat, ja vērtējat manas pārdomas kritiski, atcerieties, ka šeit aprakstītā un apspriestā problemātika ir vispārinājums, tāpēc aicinu to tā arī uztvert. Daru to (vispārinu), jo vispārinājumi ir efektīvs veids, lai identificētu tendences. Bet kāda tad ir (un vai vispār ir) problēma?

Pirmais novērojums (vispārīgais)

Savu AA pieredzi uzsāku ārpus Latvijas, kur skaidrības pirmo pusotru gadu biju aktīvs Stokholmas internacionālās AA sadraudzības dalībnieks. Divās grupās, kuras apmeklēju Zviedrijā, tās regulāro apmeklētāju profils bija ļoti plašs un sabalansēts. To vidū bija gan divdesmitgadnieki, gan tie, kam pāri 60, un visas vecuma grupas pa vidu. Šāds diapazons jebkura vecuma jaunatnācējam ļāva vismaz vecuma ziņā sajusties piederīgam grupai, par kuru viņš vai viņa sākotnēji zināja ļoti maz vai neko.

Pusotru mēnesi pēc skaidrības uzsākšanas brīvdienās apmeklēju Latviju. Toreiz mana prioritāte bija svaigi ceptās, tomēr izteikti nestabilās skaidrības noturēšana, tāpēc nolēmu tāpat kā Zviedrijā arī brīvdienu laikā sapulces apmeklēt, cik vien iespējams, katru dienu. Tolaik vēl nepazinu nevienu Latvijas AA dalībnieku, tāpēc sapulces Rīgā izvēlējos pēc nejaušības principa. Lai arī neko no tiesas sliktu par nevienu tolaik apmeklēto sapulci nevaru pateikt, uzreiz pamanīju, ka sapulcēs dominēja 50+ publika. Pats par sevi šis fakts nav nekas slikts (vai labs). Kādi cilvēki nāk, tādus AA pieņem. Tomēr sajutos nedaudz vīlies, ka sapulcēs trūka brāļu un māsu vecuma daudzveidības, pie kādas biju pieradis Stokholmā.

Pēc mazliet vairāk nekā gada atgriezos uz dzīvi Latvijā, un pa šo laiku biju nedaudz iepazinis Latvijas AA sadraudzību. Biju atklājis arī Jauniešu grupu, kuru izvēlējos par savu mājas grupu. Neatminos, tieši kādi bija mani argumenti, bet atskatoties nevaru nepamanīt, ka toreiz grupas regulāro apmeklētāju vidējais vecums bija līdzīgs manējam. Pats jau toreiz nebiju vairs tas, ko klasiski dēvē par jaunieti (man bija nedaudz zem 40), bet arī pašā grupā tādu “klasisko jauniešu” faktiski nebija. Domāju, mani piesaistīja tieši tas, ka grupu pamatā veidoja man līdzīga vecuma cilvēki. Manuprāt, tas bija grupas lielākais spēks… vismaz man tā likās. Interesanti, jo mans otrais novērojums liek aizdomāties, ka šīs grupas vidējais apmeklētāju vecums bija arī tās lielākais klupšanas akmens.

Otrais novērojums (ļoti konkrētais)

Kāda no Jauniešu grupas klātienes sapulcēm jau bija sākusies, kad sapulces durvis atvēra iepriekš šajās telpās nemanīta sieviete. Ieraudzījusi mūs, sapulces dalībniekus, viņa samulsa un šķietami nezināja, ko teikt. Laipni aicinājām sievieti iekšā, domājot, ka viņa pati ieradusies uz savu pirmo sapulci. Taču svešiniece paziņoja, ka laikam notikusi kāda kļūda, jo viņa meklējot Anonīmo alkoholiķu Jauniešu grupu. Paskaidrojām, ka šī ir tā pati Jauniešu grupa, un sieviete samulsa vēl vairāk. Meklējot internetā palīdzību meitai tīneidžerei, viņa bija atradusi informāciju par Jauniešu grupu un atvedusi meitu šeit. Tomēr jauniešu vietā sapulcē sēdējām mēs – regulārie grupas apmeklētāji vecumā ap un virs 40. Neskatoties uz to, ka neatbildām mātes un meitas priekšstatiem par jauniešiem, meitene, kurai nebija vairāk par 17 gadiem, pievienojās sapulcei. Savukārt mēs daloties cītīgi mēģinājām iemānīt pa kādai gudrībai no ievadā minētām klišejām (mēs esam tik veci, kā jūtamies) un patiesību, ka Jauniešu grupā ir aicināts jebkurš, kuram ir vajadzīga palīdzība attiecībās ar alkoholu. Tomēr otrreiz meiteni sapulcē vairs nemanīju un aizdomājos, vai grupas nosaukums nav pārāk maldinošs.

Neilgi pēc šī gadījuma pārstāju kalpot un regulāri apmeklēt sapulces Jauniešu grupā, daļēji jūtot, ka grupā ir vajadzība pēc jaunām vēsmām un gados jaunākiem kalpotājiem. Kā grupai iet pašlaik un vai tajā ir jauni cilvēki, es nezinu, bet abi novērojumi noveda mani pie pārdomām, vai Latvijas AA nav nedaudz par vecu cilvēkiem, kas meklē skaidrību jaunības gados?

Rezumē

Man nav konkrētas atbildes uz jautājumu “Vai Latvijas AA ir par vecu?”. Domāju, tādu atbildi nav iespējams sniegt. Latvijas AA brāļi un māsas (un attiecīgi to bioloģiskais vecums) ir tas, kas satur šo kopienu, tāpēc nav svarīgi, kāds ir mūsu vidējais, kopējais vai maksimālais vecums. Tomēr cilvēks pamatā ir bara dzīvnieks. Lai arī ar laiku Anonīmo alkoholiķu brāļi un māsas var kļūt par “savējo baru” ikvienam alkoholiķim, neatkarīgi no gadu skaita (jo patiesi mūs vieno kopējā problēma, nevis kopējas intereses, kas izriet no mūsu vecuma), tomēr ticu, ka jaunatnācējam, jo īpaši gados jaunam, ir vieglāk asociēties, līdzpārdzīvot un noticēt programmai, ja sapulces telpā ir vairāk līdzīga vecuma cilvēku. Citiem vārdiem sakot, domāju, ka Latvijas AA grupām nāktu par labu, ja tajās būtu vairāk gados jaunu brāļu un māsu. Kā to panākt? Tas ir īsts izaicinājums, uz kuru man vienkāršas atbildes nav. Bet mans vēlējums ir, lai grupas būtu vairāk pieejamas jaunatnācējam no malas. Es uz savu pirmo sapulci Zviedrijā nepieteicos, aizbraucu uz to, nevienam nezinot, un, kaut nokavēju pirmās minūtes, ienācu telpā pa taisno no ielas. Latvijā daudzas grupas darbojas tik anonīmi, ka, pat ja esi internetā atradis adresi un sapulces laiku, iepriekš nepiesakoties, ir grūti atrast sapulces vietu. Jaunatnācējam, jo īpaši gados jaunam, tāda iepriekšēja pieteikšanās var būt papildu šķērslis, kas var nobiedēt atnākt uz pirmo sapulci. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Oskars K.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.