Atnākšana uz AA neatbrīvoja viņu no bailēm. Bet darbs ar Divpadsmit soļu programmu gan palīdzēja to izdarīt.
Ar baiļu sajūtu esmu pazīstama kopš bērnības. Savas pirmās bailes – no tumsas, augstuma un visa, kas var nest kādus draudus – varu uzskatīt par normālu bērnības attīstības daļu, jo tās lieliski pildīja aizsardzības funkciju, lai es nelīstu tur, kur nevajadzētu. Šīs bailes ar laiku sāka pazust vai kļuva racionālākas un vieglāk vadāmas. Citas bailes es iepazinu pieaugot un piedzīvojot dažādas dzīves situācijas (bailes saņemt sliktu atzīmi, bailes, ka mamma lamāsies, klasesbiedri smiesies un vispār neviens ar mani nedraudzēsies un tā tālāk – milzīgs saraksts). Šīs bailes ar gadiem tikai pastiprinājās un transformējās arvien jaunos pārdzīvojumos, par kuru racionalizāciju un pārvaldīšanu nevarēja būt ne runas. Gluži pretēji – bailes nemanāmi sāka kontrolēt manu uzvedību un dzīvi.
Nevaru teikt, ka šīs iegūtās bailes nekad nenesa man labumu. Dažas no tām sākumā bija kā stimuls kaut ko darīt. Tā, piemēram, pateicoties bailēm no naudas trūkuma un bailēm būt no kāda atkarīgai, es ieguvu izcilu izglītību un vēlāk izveidoju labu karjeru. Bailes palikt bez jumta virs galvas, kā kādreiz jaunībā, kad mamma mani izdzina no mājām, palīdzēja man izdarīt visu, lai man būtu sava dzīvesvieta. Bet bailes no vientulības un būt nevienam nevajadzīgai nemanāmi noveda mani līdz daudzbērnu mammas statusam.
Diemžēl visu šo mērķu sasniegšana man nepalīdzēja atbrīvoties no minētajām bailēm, gluži pretēji, pievienoja jaunas. Tagad man taču bija ko zaudēt.
Kādā brīdī sapratu, ka dzīvoju nemitīgā trauksmē, bija sajūta, ka skrienu pa dzīvi kā vāvere ritenī, nesaprotot, kur skrienu un kāpēc. Bet vien no domas apstāties pārņēma vēl lielākas šausmas. Alkohols sākumā palīdzēja noņemt spriedzi, ar alkoholu bija vieglāk nepārdzīvot kādu jautājumu vai arī parādījās sajūta, ka es visu kontrolēju. Taču ārstnieciskais efekts bija īslaicīgs, attīstoties alkoholismam, domāšana kļuva arvien vairāk hipertrofēta. Jau pavisam drīz viena vienīga doma uz paģiru fona piecu minūšu laikā varēja būt uzpūsta līdz globālas katastrofas līmenim. Kas būs, ja kāds mani redzēja dzērumā? Kas būs, ja kāds mani nofilmēja tādā stāvoklī? Kas būs, ja darbā uzzinās? Kas būs, ja man atņems bērnus? Un tā tālāk un tūkstošiem reižu pa apli. Bet pat šausmas par iespējamām sekām nevarēja mani atturēt no gājiena uz veikalu pēc alkohola tajā pašā vakarā, un es katru rītu pārdzīvoju šo elli. Nav brīnums, ka panikas lēkmes drīz kļuva par biežiem viesiem manā dzīvē. Nezinu, kā tas būtu beidzies, ja es nebūtu nonākusi Anonīmajos alkoholiķos. Lai gan nē, zinu – psihiatriskā slimnīca vai pašnāvība, tie bija divi vienīgie iespējamie scenāriji, ko es tajā brīdī varēju iedomāties.
Protams, pati atnākšana uz AA kā ar burvju mājienu neatbrīvoja mani no visām bailēm un raizēm, bet jau pašas pirmās sapulces dāvāja kaut kādu atvieglojumu. Sapratne, ka neesmu viena, atbalsts un cerība uz citu izeju no manas situācijas kļuva par gaismu nebeidzamo raižu virpulī. Ļoti ātri sapulcēs, kurās tika apspriesta baiļu tēma, es dzirdēju divus svarīgus punktus. Pirmais bija padoms dzīvot šodienā, nebēgt ar domām nākotnē, jo tagadnē nav baiļu, tagadnē ar mani viss ir kārtībā. Otrais, ka bailes – tā ir neuzticēšanās savam Augstākajam Spēkam. Ja pirmo es kaut cik sapratu un dažreiz pat mēģināju pielietot (ne vienmēr veiksmīgi), tad ar otro man bija milzīgas problēmas, jo ticības Augstākam Spēkam man nebija. Tas ir, es pieļāvu, ka kaut kas tāds ir, bet tam nebija nekādas ietekmes uz manu dzīvi. Šķita, ka tas ir strupceļš un visu mūžu mani mocīs visādi pārdzīvojumi. Taču pastāvīga atgriešanās pie alkohola un apziņa, ka man vajag kaut ko vairāk par sapulcēm, ātri mani atveda pie manas pirmās sponsores un Divpadsmit soļu programmas. Sponsore ļoti daudz strādāja ar manu neticību Augstākajam Spēkam. Darbs ar programmu, kā arī mani retākie, bet joprojām regulārie norāvieni, mani pārliecināja, ka nevaru tikt galā pati, un manī radās patiesa vēlme ticēt. Pēc tam, kad Ceturtajā solī uzrakstīju savu baiļu sarakstu un lūdzos Augstākajam Spēkam tās noņemt, es naivi cerēju, ka uzreiz būšu atbrīvota no visiem pārdzīvojumiem. Tas nenotika. Vai nu mana ticība nav pietiekoši stipra, vai arī es nebiju pietiekoši godīga un nenorādīju visas savas bailes, domāju es. Bet es tik ilgus gadus dzīvoju bailēs, ka pat nebiju spējīga saprast, no kā un kad man ir bail un kā es vispār uzvedos, kad no kaut kā baidos.
Un tieši šo izpratni man deva atkārtotais soļu aplis un jaunais Ceturtais solis. Otrā sponsore man piedāvāja paskatīties uz savām bailēm daudz uzmanīgāk. Lielajā grāmatā teikts, ka mēs ne tikai izveidojām baiļu sarakstu, bet gan: “Mēs rūpīgi pārskatījām mūsu bailes. Mēs izlikām tās uz papīra, pat ja mums tās nesaistījās ar aizvainojumu. Mēs sev jautājām – kāpēc mums šīs bailes vispār bija? Vai mūs pievīla pašpaļāvība? Tāda paļaušanās ir laba līdz zināmai robežai. Daži no mums bija ļoti pašpārliecināti, taču tas viņus neatbrīvoja no bailēm un citām problēmām. Kad mēs bijām iedomīgi, kļuva vēl sliktāk. Var būt arī labāks ceļš – mēs tā domājam. Mums tagad ir cits pamats – mēs ticam Dievam un paļaujamies uz Viņu.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 58. lpp.)
Tā manā soļu burtnīcā parādījās liela tabula ar četrām kolonnām: “Bailes”, “No kā tieši es baidos, no kurienes šīs bailes?”, “Kā es rīkojos, paļaujoties uz sevi?”, “Kā man rīkoties, paļaujoties uz Augstāko Spēku?”.
Sponsores uzdevuma izpilde man atvēra acis uz daudzām lietām. Pirmkārt, detalizēti aprakstot, no kā tieši es baidos, es ieraudzīju, ka daudzi punkti atkārtojas, tas ir, daudzām bailēm ar dažādiem nosaukumiem ir viens iemesls, un mans pusotru A4 lappusi garais baiļu saraksts saīsinājās līdz 11 pamatbailēm. Kāds atvieglojums bija saprast, ka to nav tik daudz, kā es iedomājos! Otrkārt, es sapratu, ka daudzu baiļu saknes nāk no tādām dzīves situācijām, kas ir tālu pagātnē, un tām nav nekāda sakara ar manu tagadējo dzīvi. Treškārt, es ieraudzīju, ko daru, saku un jūtu, kad piedzīvoju kādas bailes. Ceturtkārt, un tas man bija īpaši svarīgi, es sapratu, ka visos šajos baiļu brīžos Dieva vietā liku cilvēkus, vietas un apstākļus. Un tas, savukārt, man palīdzēja pavisam viegli aprakstīt, kā man būtu jārīkojas tagad, kad es ticu savam mīlošajam, sargājošajam Augstākajam Spēkam. Lūgšana Augstākajam Spēkam noņemt manas bailes un koncentrēt manu uzmanību uz to, kādai pēc Viņa gribas man ir jābūt, kļuva apzinātāka, jo man uz katru biedējošo situāciju bija skaidrs apraksts ar manu jauno uzvedību, kuras pamatā ir uzticēšanās Dievam.
Pēc šī darba dažas bailes mani pārstāja mocīt. Ir tādas bailes, kas ik pa laikam atgriežas, bet tās mani nebiedē kā agrāk, jo es zinu, ko ar tām darīt. Pēc lūgšanas es cenšos atgriezties šeit un tagad momentā un pajautāt sev: vai ir saprātīgi izjust šīs bailes? Es lūdzu Dievu dāvāt man ticību bez satraukuma un šaubām un rīkojos tā, it kā es nebaidītos.
Ir arī bailes, kas nekur tā arī nepazuda. Piemēram, man bija un joprojām ir bail no augstuma. Bet man ļoti patīk, ko par šo tēmu teica viens vairāk pieredzējis AA brālis: “Ir normāli just bailes, tas ir svarīgs cilvēka aizsardzības mehānisms. Un bailes no augstuma, zirnekļiem utt. neliks man pacelt pirmo glāzīti, bet bailes no kritikas, vientulības un līdzīgas to var izdarīt, un tieši ar tādām bailēm ir jāstrādā.” Tagad saprotu, ka jau pašā mana ceļa sākumā AA mani iepazīstināja ar svarīgiem instrumentiem darbam ar bailēm – uzticēties Augstākajam Spēkam un neskriet domās nākotnē. Taču, tikai pateicoties darbam ar sponsoru pēc Divpadsmit soļu programmas, man sāka izdoties šos instrumentus pielietot efektīvi.
Jekaterina
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments