Rītdiena ir ilūzija

Man nav jāatmet dzeršana pavisam vai jāsola sev, ka nekad vairs nevarēšu iedzer. Man tikai jāatturas no alkohola šodien.

2018. gada 7. novembris

Pamodos savā gultā skaidrā prātā. Tas bija trešdienas rīts. Iepriekšējā vakarā biju uz savu pirmo Anonīmo alkoholiķu sapulci un par to biju dikti lepns. Par spīti nedaudz mulsinošajai pieredzei, kas atšķīrās no manām ekspektācijām, otrdienas vakarā es nedzēru, un tā jau bija neliela uzvara manā cīņā ar ikdienas pļēgurošanu. Nolēmu, ka AA sapulce ir nostrādājusi.

“Nedzeršu arī šodien,” sev mundri apsolīju un posos uz darbu.

Visu darba dienu paralēli obligātajām darbībām un domām, kas saistītas ar darba izpildi, man fonā pa galvu dzīvojās iepriekšējā vakarā piedzīvotais. Ne tik daudz pati sapulce vai tās satura nianses, bet fakts, ka es tajā piedalījos, ka es pēc sapulces nedzēru, ka es beidzot atrisināšu savu dzeršanas problēmu. Es aizgāju, es nedzēru, es atrisināšu. Es, es, es… Ir cilvēki, kuriem pēc pirmajām pāris nedēļām anonīmajos uz acīm parādās rozā brilles, man tās bija jau pēc pirmās sapulces. Dienai progresējot, lepnība par manis izvēlēto ceļu meklēt palīdzību tikai auga, un pēcpusdienā biju pilnīgi pārliecināts, ka savu dzeršanas problēmu pēc būtības esmu atrisinājis.

Pēc darba, braucot pa ierasto ceļu mājās, galvā sāka risināties diskusija. Kas tie diskutētāji tādi bija, es nezinu, bet kaut kādas domas, gandrīz kā balsis, sāka apšaubīt manu nedzeršanas entuziasmu un drīz vien pacēlās jautājumi, vai tiešām ar mani ir tik traki, vai varbūt varētu citādāk risināt “dzeršanas problēmu”, un nevar jau vispār tā nodzīvot visu atlikušo dzīvi bez nevienas pudeles, vai ne? Apzināti pats es nepiedalījos šajā diskusijā, bet kā novērotājs vienkārši ļāvu “viņiem pašiem” tikt galā, un galā “viņi” tika. Pavisam nemanot, gandrīz bez jebkādas manas gribas un spējas ietekmēt notiekošo es ieņēmu labo joslu un droši griezu nost no lielceļa uz turpat šosejas malā esošo lielveikalu. Noparkojos un taisnā ceļā devos uz bodi pēc šmigas. Es pats nemaz to negribēju, bet tik un tā gāju. Bija sajūta, ka es nevaldu pār sevi un mani vada kāds cits spēks. Tikko taču sevi pārliecināju, ka biju atrisinājis savu problēmu, bet nu es droši devos iekšā alko bodē un pie sevis lādējos – kāpēc tie Anonīmie alkoholiķi sēž kaut kādos baznīcu pagrabos tā vietā, lai stāvētu pie alkohola veikala un atturētu tādus dzērājus kā es, kuri grib nenopirkt pudeli, bet acīmredzot nevar to neizdarīt. Mājās es sapildīju pilnu kausu dziras, uzrakstīju īsziņu puisim, kurš iepriekšējā vakarā pēc sapulces bija iedevis savu telefona numuru, bet īsziņu tā arī neaizsūtīju. Izdzēru gan visu, ko nopirku.

2018. gada 8. novembris

Pamodos savā gultā neskaidrā prātā. Darba dienās es parasti dzēru mazāk nekā brīvdienās, tāpēc pie šāda līmeņa paģirām biju pieradis, un darbu tās pārāk neietekmēja. Zināju, ka līdz pusdienlaikam būs nedaudz grūti, bet pēc tam jau viss būs normas robežās, un ja vēl vakarā salāpīšos… Tomēr šoreiz papildus fiziskajām paģirām mani mocīja arī morālās. Nespēju saprast, kas tie bija par mehānismiem, kas man lika vakar piedzerties. Jā, es bieži biju sev solījis dažādus solījumus un tikpat bieži tos pārkāpu, bet šoreiz viss bija daudz citādāk, man šķita. Šoreiz tiešām biju nolēmis nedzert. Es tiešām ticēju, ka šoreiz pa īstam. Lielākā atšķirība bija tā, ka es apjēdzu, ka šoreiz es tiešām negribēju dzert. Tad kā tas varēja notikt, ka atkal piedzēros? Visu dienu nespēju pārstāt par to domāt, tāpēc izturēju līdz vakaram bez lāpīšanās un devos uz otro AA sapulci savā mūžā.

Kad ierados, priekšā bija jau pāris pazīstamu seju no pirmās sapulces. Viena no šīm sejām cerību pilna jautāja: “Cik tad ir jau? Trešā diena, ja?” Nokaunējos un zem deguna nobubināju, ka vakar piedzēros. Biju gaidījis, ka saņemšu morālu pērienu, bet šis tik pasmīnēja un teica, ka tas ir normāli. Drīz mūsu sarunai pieslēdzās vēl viens brālis un uzaicināja pēc sapulces kopā ar citiem aiziet uz picēriju uz neformālu pasēdēšanu. Es piekritu, un tieši tur, šķiet, pirmo reizi dzirdēju par 24 stundu principu. Toreiz es to vēl līdz galam neapzinājos, bet man personīgi 24 stundu princips ir pats svarīgākais, ko esmu iemācījies Anonīmajos alkoholiķos.

Pēc picu ēšanas devos mājās un gandrīz neticami, bet atkal tajā vakarā nedzēru. Ejot gulēt, apjēdzu interesantu realitāti – 7. novembrī pamodos un apsolīju tajā dienā nedzert, tomēr neaizbraucu uz sapulci un vakarā piedzēros. 8. novembrī pamodos un apsolīju tajā dienā nedzert, aizbraucu uz sapulci un aizgāju gulēt skaidrā. Toreiz secināju, ka man ir jāmēģina nedzert pa vienai dienai, un, lai es vakarā nepiedzertos, man ir jāiet uz sapulcēm. Tā arī darīju, un, lai arī vairs katru dienu uz sapulcēm neeju, kopš tās dienas grādīgos neesmu lietojis.

Šodiena

Nu jau skaidrībā nodzīvotas daudzas 24 stundas. Arī pirms tam manā dzīvē bija daudz 24 stundu, bet toreiz es nezināju, ka var tā vienkārši dzīvot pa vienai dienai uz priekšu. Toreiz es atrados kādā nenoteiktā stāvoklī, lavierējot starp nožēlu un nostalģiju par pagājušo laiku un cerībām vai raizēm par gaidāmo. Šodien ir citādāk.

Kā jau iepriekš minēju, 24 stundu princips ir svarīgākais, ko esmu iemācījies Anonīmajos. Es to saprotu tā. Man nav jāatmet dzeršana pavisam vai jāsola sev, ka nekad vairs nevarēšu iedzer. Man tikai jāatturas no alkohola šodien. Rīt es drīkstu dzert, cik vien uziet. Bet šodien gan ne. Šodien man jādzīvo skaidrā. Tā dzīvojot, katra rītdiena, atverot acis, pārtop par šodienu. Un tas ir viss, ar ko man ir jātiek galā. Un to es varu. Es varu tikt galā ar vienu dienu.

O. K.

Ja Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai.