Esmu pateicīga visiem speciālistiem, kuri ir mēģinājuši man palīdzēt, bet, izejot grūto ceļu līdz skaidrībai, esmu pilnībā pārliecināta, ka neviens cits, izņemot AA un Augstāko Spēku, nevarēja man palīdzēt atmest dzeršanu.
Pirms nonācu AA, līdz galam nevarēju izprast savas problēmas nopietnību. Es nezināju, ka “alkoholiķa organisms atrodas tikpat nenormālā stāvoklī, kā viņā prāts”. (“Anonīmie alkoholiķi”, xxiii lpp.) Ārsti teica, ka nedrīkstu dzert ne lāsi alkohola, bet es nevarēju saprast kāpēc.
Kad lietoju alkoholu jau faktiski katru dienu un mani pārpildīja vientulības sajūta, aizvainojumi un dusmas, nolēmu griezties pēc palīdzības pie psihologa. Ticēju, ka, tiklīdz tikšu galā ar bērnības aizvainojumiem, sakārtošu attiecības ar bērniem un vīriešiem, alkohola lietošana samazināsies pati no sevis. Tajā laikā neuzskatīju alkoholu par savu galveno problēmu, tāpēc psihologam to pat nepieminēju. Šķita, ka darbs ar psihologu palīdz – attiecības ar bērniem uzlabojās, dusmas uz vecākiem samazinājās, bet es tik un tā turpināju dzert.
Gada laikā, kamēr strādāju ar psihologu, alkoholisms progresēja, un kādā brīdī es pat pārkāpu vienu no saviem galvenajiem noteikumiem – nekavēt darbu alkohola dēļ. Tas mani ļoti nobiedēja, sapratu, ka ar psihologu ir par maz, un vērsos pie narkologa. Viņš, noklausījies manu dzeršanas stāstu, uzreiz uzstādīja alkoholisma diagnozi un pateica, ka nekad vairs nedrīkstu dzert. Šie vārdi manī izraisīja milzīgu protestu, nodomāju, ka ārsts neko par mani nezina, ka es iemācīšos kontrolēt dzeršanu, man vajag tikai piebremzēt un kādu laiku nedzert. Bailes pazaudēt darbu un ārsta izrakstītās tabletes man palīdzēja palikt skaidrā veselu mēnesi. Šī mēneša laikā mana veselība un emocionālais stāvoklis tik ļoti uzlabojās, ka naivi nodomāju, ka tagad nu gan varēšu dzert ar mēru. Bet, protams, tā nenotika, un es uzreiz atgriezos alkohola ellē.
Nākamajā pilnīga izmisuma brīdī es vērsos pie psihoterapeita, kura profilā figurēja darbs ar atkarībām. Šoreiz biju godīga un uzreiz pateicu, ka atnācu ar pārmērīgas alkohola lietošanas problēmu. Tad pirmo reizi dzirdēju par uzstādījumu nedzert tikai šodien, bet diemžēl tajā brīdī man tas nepalīdzēja. Pēc vairākām vizītēm, kad kārtējo reizi pateicu, ka man nesanāk nedzert, pamanīju apjukumu speciālistes acīs. Viņa nezināja, ko ar mani darīt. Atceros komentāru, ka ar atkarīgiem vīriešiem stādāt ir vieglāk, – viņi pieņem lēmumu un turas. Bet es nolēmu vairs netērēt naudu un laiku, un nekad tur vairs neatgriezos.
Pagāja kāds laiks, līdz atkal nolēmu meklēt palīdzību. No tēva alkoholiķa pieredzes zināju, ka kodēšana, hipnoze, dziednieki un tamlīdzīgas metodes nedarbojas, tāpēc pat neapsvēru šādus variantus. Bet mēnesis skaidrā pēc narkologa apmeklējuma tomēr lika cerēt, ka mediķi man var palīdzēt. Es rūpīgi pētīju atsauksmes par ārstiem narkologiem un meklēju rekomendācijas. Izvēlējos psihiatru-narkologu ar labām atsauksmēm un pierakstījos uz vizīti. Pirmās konsultācijas laikā atkal dzirdēju par savu alkoholisma diagnozi un to, ka nedrīkstu vairs dzert. Atšķirībā no iepriekšējās reizes biju gatava šādiem vārdiem, bet es nezināju, kā nedzert, nekontrolēju sevi un savu trako vēlmi piedzerties. Atceros, ārsts iedeva vairākas zāļu receptes, starp tām bija kaut kādas tabletes pret tieksmi. Lietojot tās, man nevajadzēja sajust reibumu no alkohola un bija domāts, ka tas palīdzēs man apstāties. Bet tā nenotika, tas ir, es patiešām nejutu ierasto efektu, taču tāpēc neapstājos – tā vietā es ar kaut kādu vājprātu lēju sevī iekšā alkoholu, lai sasniegtu zināmu kondīciju. Sapratu, ka šāda lietošana ir vēl bīstamāka par parastu dzeršanu un atteicos no medikamentiem. Nākamās vizītes laikā izstāstīju ārstam par savu dzeršanas pieredzi kopā ar tabletēm. Viņš teica, ka alkohols ir mans pretsāpju līdzeklis, ka mans iekšējais stāvoklis atgādina ēku pēc viesuļvētras un, kamēr to nesalabošu, turpināšu dzert, neskatoties uz kodēšanu, tabletēm utt. Viņš teica, ka man varētu palīdzēt Minesotas programma. Uzreiz atteicos, jo man nebija kur atstāt bērnus uz mēnesi. Un tad mēs pārgājām pie sarunas par Anonīmajiem alkoholiķiem. Domas, ka man būs jāstāsta svešiniekiem par savu problēmu un ka sapulcēs varu satikt paziņas, bija ļoti biedējošas, bet ārsts mani nomierināja, sakot, ka AA visi ir alkoholiķi, man nav jākaunas, un varbūt vienkāršāk būtu uzsākt Sieviešu grupā.
Protams, kādu laiku cīnījos ar savām bailēm un morāli gatavojos, bet kādu rītu tomēr nosūtīju elektronisko vēstuli Sieviešu grupai. Man uzreiz atbildēja, un vakarā es jau sēdēju pie galda kopā ar citām alkoholiķēm. Pirmā sapulce bija ļoti emocionāla, klausījos sieviešu stāstus un raudāju. Likās, ka viņas runā par mani, par manām sāpēm, vientulību, izmisumu. Viņas pabija tajā pašā ellē, kur atrados es, bet kaut kāds brīnums viņām palīdzēja palikt skaidrā ilgu laiku. Tajā brīdī man parādījās cerība – ja viņām izdevās, varbūt izdosies arī man. Šajā vidē, kur valdīja siltums, pilnīga sapratne un pieņemšana, es uzreiz sajutu atvieglojumu, vairākas nedēļas paliku skaidrā bez lielām pūlēm. Varbūt viss tā arī turpinātos, ja ieklausītos visos ieteikumos, brīdinājumos un pazemīgi pieņemtu patiesību par savu slimību – slims ir ne tikai mans prāts, bet arī ķermenis, tas ir, alerģija pret alkoholu vienmēr būs ar mani. Bet manī bija liela pretestība (īpaši pret sarunām par Augstāko Spēku), barjeras, domas, ka esmu gudrāka, ka varbūt man izdosies atrast vieglāku ceļu, un, vispār, varbūt neesmu alkoholiķe, ja jau tik ilgi varu nedzert.
Šādas domas mani varēja novest tikai pie viena rezultāta – pie alkohola lietošanas, kas arī drīz notika un atkārtojās vēl daudzas reizes vairāku nākamo mēnešu laikā. Neskatoties uz to, es cītīgi turpināju apmeklēt Sieviešu grupas sapulces, klausījos māsu pieredzi un rezultātus darbā ar Divpadsmit soļu programmu, un kādu dienu es nonācu pie secinājuma, ka programma ir mans vienīgais risinājums. Atradu savu pirmo sponsori, un mēs sākām strādāt. Diemžēl izrādījās, ka nebiju gatava pildīt visus sponsores uzdevumus un rekomendācijas, man bija savs viedoklis par visu, tirgojos un centos pārliecināt sponsori, ka zinu labāk. Un atkal atgriezos pie alkohola, bet vairs ne tik bieži kā iepriekš.
Esmu ļoti pateicīga sponsorei par viņas pacietību, ticību, par padomu neapstāties, kamēr brīnums nenotiek, tas noteikti notiks, ja darīšu programmā minētās darbības. Esmu pateicīga par to, ka viņa atkārtoja atkal un atkal, ka Augstākais Spēks pastāv, tas vienmēr ir blakus un glābs mani no visām ciešanām, ja tikai to ļaušu. Pēc pēdējā plosta es nolēmu – pietiek cīnīties, es padodos, esmu gatava uzticēt savu gribu un savu dzīvi Dievam, kā es Viņu saprotu, tagad sekošu visiem programmas ieteikumiem. Pabeigusi soļu darbu ar pirmo sponsori, es uzreiz atradu jaunu sponsori, lai ar jaunu attieksmi un gatavību vēlreiz izietu soļus. Un sāka notikt brīnumi – esmu skaidrā vienu gadu un vienu mēnesi (neticami!), no manas dzīves sāka pazust bailes, aizvainojumi, vientulības un dzīves bezjēdzības sajūta, un to vietu ieņēma brīvības, laimes, drošības sajūta, liela vēlme dzīvot un dalīties ar to, kas man tik dāsni tika dots.
Esmu pateicīga visiem speciālistiem, kuri ir mēģinājuši man palīdzēt, bet, izejot šo grūto ceļu līdz savai skaidrībai, esmu pilnībā pārliecināta, ka neviens cits, izņemot AA un Augstāko Spēku, nevarēja man palīdzēt atmest dzeršanu. Neskatoties uz manu ticību medicīnai, man jāpiekrīt vārdiem: “Ja ārsts pret sevi ir godīgs, tad, sastopoties ar šādu problēmu, viņam dažreiz būtu jāizjūt pašam sava neatbilstība. Kaut gan viņš atdod visu, ko zina, ar to bieži nepietiek. Ir tāda sajūta, ka vajadzīgs kaut kas pāri cilvēka spēkiem stāvošs, lai izsauktu šo būtisko psihes izmaiņu.” (“Anonīmie alkoholiķi”, xxvi lpp.)
Jekaterina
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comentários