Personīgu attiecību veidošana ar Augstāko Spēku

“Vārti, caur kuriem tev jāiziet, ir daudz platāki, nekā tev šķiet. ” (“Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”, 27.–28. lpp.)

Demokrātija un vispārēja pieņemšana Dieva vai Augstākā Spēka izpratnē, iespējams, ir pats galvenais – svarīgākais, kas mani tik ļoti uzrunāja, kad nedaudz iepazinu Anonīmos Alkoholiķus. Pirms nokļuvu AA, laikā, kad vēl lietoju alkoholu un – kā man šķita – dzīvoju “normāla” cilvēka dzīvi, es arī ticēju kaut kam. Varbūt – Dievam?

Pēc savas dabas būdams ziņkārīgs, daudz interesējos par dažādām lietām, tostarp – dažādām ticībām, reliģijām, konfesijām un garīgajām praksēm. Tāds es biju. Esmu. Man allaž patīk uzzināt kaut ko jaunu, izdibināt nezināmo. Tomēr mana interese vairāk bija par to, ko atšķirīgu, nepievilcīgu vai negatīvu varu tajā visā saskatīt. Es neviļus meklēju pretrunīgo.

Nekad neesmu bijis reliģiozs, bet tas man nav bijis šķērslis, lai ieietu baznīcā, lūgšanu namā, mošejā vai kādā citā vietā, kur cilvēki pielūdza savu Dievu. Mani tas ļoti interesēja.

Kādā brīdī sapratu, ka man ir problēma. Problēma ar dzeršanu. Es dzēru par daudz – tā man šķita. Neviens man par to neteica. Man nebija, kur vai pie kā vērsties. Es lūdzos Dievu, kā es Viņu sapratu. Kritu uz ceļiem un lūdzos gan dzēris, gan skaidrā, bet Viņš laikam mani nedzirdēja. Taču par to tolaik nedomāju.

Pirms nokļuvu AA sadraudzībā, man jau bija sava izpratne par Augstāko Spēku jeb Dievu. Tikai es lūdzu savtīgas un bieži – materiālas lietas. Solījos “laboties”, ja tikai Viņš mani izpestīs no kārtējām nepatikšanām vai atstās dzīvu uz smagām paģirām. Tūkstoš reižu solījos pārtraukt dzert un postīt citu dzīves, taču turpināju to darīt.

Kad smagi saslima mans dēls, es sāku dzert vēl vairāk. Dzert un lūgties. Lūgties, lai Viņš dziedina un ir klātesošs visā, kas saistās ar dēla dzīvību un veselības stāvokli. Vainoju sevi tajā, kas bija noticis ar manu puiku. Kad dēls pēc smagas operācijas bija intensīvajā terapijā, devos pie viņa un aptuveni nedēļu katru dienu, stāvot blakus, lasīju kādu kristīgu literatūras krājumu. Dēls mani nedzirdēja, bet jau tad man šķita, ka kāds mani tomēr dzird. Varbūt tās bija no lietošanas izraisītas paranojas sekas. Es nezinu. Tajās dienās es biju smagi lietojošs un izmisis alkoholiķis. Tikai dažas lietas mani turēja uz šīs pasaules: rūpes par dēlu, nemitīgas lūgšanas, kas mijās ar it kā kontrolētu lietošanu, un cerības, ka vienu dienu tas viss beigsies. Kā? To es nezināju...

Visu dzīvi domāju, ka esmu citādāks nekā vairums cilvēku. Kaut kāds nepareizs. Un mans dzīvesveids, mana ticība, lūgšanas un mans Augstākais Spēks jeb Dievs ir nepareizs. Tad es nezināju, ka kaut kur uz pasaules ir tāda vieta un tādi dīvaini cilvēki, kas man pateiks – viss kārtībā! Tas, kā un kam tu tici, ir tikai jūsu – tava un tava Augstākā Spēka, kā tu viņu saproti, darīšana.

Jau esot sadraudzībā, es nevarēju saprast jautājumu par personīgajām attiecībām ar Augstāko Spēku, Dievu. Kā tas notiek, kā tas strādā? Līdz kādā dienā, uzdodot jautājumu Viņam, man pēkšņi nāca atbilde. Es biju pārsteigts! Es dzirdēju vai sajutu, vai – nezinu, kā lai to izsaka –, bet es saņēmu konkrētu atbildi! Beidzot! Viņš mani dzird! “Dievs ir, un tas neesmu es, kas pats sev atbild!” – tā es nodomāju.

Vēl dzerošajā dzīvē man vienu vai divas reizes arī ir bijusi kāda “balss”, taču tikai tagad AA es saprotu, ka tas ir bijis mans Augstākais Spēks, kas man ir devis atbildi, virzienu – kā man būt un ko tālāk darīt kādās situācijās.

Arvien vairāk iedziļinoties Divpadsmit soļos, strādājot ar sponsoru, es saprotu, ka man ar manu Augstāko Spēku, Dievu jāveido pareizas (man tas nozīmē – godīgas) attiecības. Tagad es lūdzos par bērniem, vecākiem, par brāli un māsu, viņu tuvajiem un mīļajiem. Lūdzos par brāļiem un māsām sadraudzībā, par kādu, kuram neveicas ar skaidro dzīvi. Sev es lūdzu tikai vienu dienu skaidrā un vakarā pasakos par to, ka esmu nodzīvojis šo dienu nelietojot.

Darbā ar soļiem garīgā padomdevēja vadībā esmu izveidojis savu Dieva, Augstākā Spēka koncepciju. Veselīgas ziņkāres dzīts, interesējos, kā un no kurienes ir nākušas, radušās lūgšanas AA. Esmu izveidojis savu lūgsnu, kas, protams, ir atvasināta no AA lūgsnas, tai pievienojot to, kas man šķitis nepieciešams, lai turpinātos un pilnveidotos manas attiecības ar Dievu, kā es Viņu saprotu.

Biju daudz dzirdējis un redzējis par meditācijām, taču mans priekšstats par to bija: lotosa pozā sēdošs cilvēks, iespējams, budists vai kādas citas garīgas prakses pārstāvis no Austrumiem. Biju kaut ko mēģinājis darīt arī šajā jomā pats, gan ne lotosa pozā vai ar mudrā (ritualizēti žesti hinduistu reliģiskajā dejā, it īpaši roku un pirkstu kustības – red.) savienotām rokām. Nokļūstot AA sadraudzībā, arī meditāciju es spēju ieraudzīt citā gaismā. Šeit es uzzināju, ka ar lūgšanām un meditāciju es varu pilnveidot savu apzināto saskarsmi ar Dievu jeb manu Augstāko Spēku. AA es saņēmu atbildes, ka meditācijai nav robežu, tātad – ierobežojumu. Mans garīgais padomdevējs bez spiediena vai padomiem, tikai ar draudzīgu pamudināšanu ievirzīja mani šajā praksē. “Lūgšanas un meditācija ir mūsu galvenie līdzekļi apzinātai saskarsmei ar Dievu.” (“Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”, 93. lpp.)

Man nav kādas noteiktas tehnikas vai vietas, kā un kur es to daru. Tas var notikt mājās, klusumā, ar austiņām ausīs, klausoties kādu meditāciju. Tas var būt arī brīvā dabā. Kādu dienu, dodoties savās gaitās, braucu garām pilskalnam Vidzemē. Šī vieta jau vairākus gadus mani uzrunāja. Esmu bijis tur jau iepriekš vairākas reizes. Es apstājos un devos pa koka baļķu kāpnēm augšup kādā paugurā. Jo augstāk es kāpu, jo lielāks klusums mani aptvēra. Nonācis pašā augšā, apsēdos uz pēdējā pakāpiena un aizvēru acis. Sadzirdēju tikai dažas putnu balsis, vēja vieglo šalkoņu un pašas dabas elpu. Tas bija lieliski! Neatkārtojams, vienreizējs garīgais piedzīvojums. Braucot garām šai vietai, es allaž to atceros, un manī ienāk miers un patīkamas sajūtas.

Man nav cita ceļa, kā vien atveseļošanās ceļš ar AA sadraudzību. Neesmu spējīgs iedomāties, vai es varētu dzīvot, izdzīvot, ja man nebūtu AA un visa, ko man dod šī sadraudzība. Patiesa pazemība un domāšana bez aizspriedumiem vedīs mani pie ticības, un katra AA sapulce ir apliecinājums tam, ka “Dievs atdos mums veselo saprātu, ja pareizi veidosim savas attiecības ar Viņu.” (“Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas ”, 35. lpp.).

A. P.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.