AA dalībniece dalās, kā aizvien vairāk tuvojas pateicības attieksmei, kas pamazām kļūst par viņas uztveres dabisku sastāvdaļu.
Esmu ļoti priecīga un pateicīga par iespēju uzrakstīt un padalīties par pateicību. Esmu pateicīga par to, ka par pateicībām un to nozīmi uzzināju pavisam agrā skaidrībā. Esmu pateicīga, ka šī garīgā prakse ir iedzīvojusies manā ikdienā. Esmu pateicīga, ka man ir pieredze un arī pateicības pozitīvie rezultāti, par kuriem varu pastāstīt.
Nezinu, vai tas pāries, bet mans fetišs šobrīd visos jautājumos, kas skar AA skaidrību, ir: “Bet kur tas ir rakstīts?” Ilgu (nosacīti) laiku es praktizēju pateicību, nemaz nenojaušot, vai tas ir kur rakstīts vai nav, tas mani gandrīz nesatrauca. Taču par pilnīgu atvieglojumu otrā skaidrības gada laikā man sāk nākt atbildes – ir rakstīts, pie tam vairākās vietās. Mazliet pagudrošos un padalīšos, kur tad tieši. “Es cenšos turēties pie patiesības, ka piepildīta un pateicīga sirds nevar lolot uzpūstas fantāzijas. Pateicības pārpilnībā cilvēka saviļņojums noteikti izpaudīsies kā mīlestība – smalkākās mums zināmās jūtas.” (“Kā Bils to redz”, 37. lpp.) “Sponsors teica, ka man vajadzētu būt pateicīgam alkoholiķim un vienmēr saglabāt “pateicības attieksmi” – ka pateicība ir pazemības galvenā sastāvdaļa ..” (“Ikdienas pārdomas”, 24. februāris) “Godīga nožēla par nodarīto, neviltota pateicība par saņemto svētību un gatavība rīt censties darīt labāk, ir tās pastāvīgās vērtības, pēc kurām mums jātiecas.” (“Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”, Desmitais solis, 92. lpp.) Visticamāk, tas nav viss, bet tas ir viss, kas šobrīd patrāpījies man.
Esmu ļoti pateicīga savai pirmajai sponsorei par to beznosacījumu AA mīlestību, pacietību un atbalstu, kuru viņa man sniedza, par pamatīgajiem soļu pamatiem, par to, ka viņa mani vilka iekšā visās iespējamās un neiespējamās kalpošanās, un arī par to, ka jau pirmajās mūsu sadarbības dienās viņa man deva ļoti konkrētu uzdevumu – katru dienu rakstīt pateicības. Pirms tam nekad nebiju domājusi, ka kāds ko tādu dara, ka tā vispār ir iespēja. Tomēr izrādījās, ka dara gan, un tam pat tiek veidotas speciālas grupas, forumi, mobilās lietotnes, darba burtnīcas un kas tik vēl ne. Izvēlējos mobilās lietotnes ceļu, jo rakstīt kaut ko telefonā jau ir daudz ierastāk, nekā rakstīt ar pildspalvu uz papīra. Es sāku pateikties. Sākumā pierakstīju dažādas pateicības visas dienas garumā. Tad sāku pateicības tekstos ieaust sev aktuālas lūgšanas. Vēlāk sāku rakstīt pateicības vakarā, un tā tas ir saglabājies līdz šodienai. Pateikšanās Augstākajam Spēkam man kļuva par Vienpadsmitā soļa daļu, kaut kas starp inventarizāciju, lūgšanu un meditāciju. Kad slinkoju un nerakstu inventarizāciju, nelūdzos un nemeditēju, es tāpat visbiežāk tomēr uzrakstu pateicības. Pati pirmā un pati svarīgākā pateicība man ir par to, ka esmu skaidrā. Tad pasakos par saviem tuviniekiem, pēc tam par visu, kas man ir. Tad pasakos par dažādiem patīkamiem sīkumiem un ne sīkumiem, kuri notika dienas laikā. Dažreiz pasakos arī par pavisam nepatīkamām epizodēm – kaut kam jau tās ir domātas.
Noskaidrojot, ka pateicība ir vesela kustība, prakse un ideja, informācija par to sāka ieplūst manā dzīvē no visām pusēm un turpina to darīt joprojām. Cik ļoti man ir paveicies, ka arī manai otrajai, pašreizējai, sponsorei pateicība ir ļoti svarīga. Esmu pateicīga par to! Viņa to praktizē mazliet citādāk, līdz ar ko manā dzīvē parādījās un līdz šim brīdim apvienojas divi pateicību veidi – rakstisks pateicību saraksts vakarā un pateikšanās savās domās konkrētajā momentā visas dienas garumā. To otro bieži sanāk piemirst, tāpat kā inventarizāciju dienas laikā vai īsās lūgšanas, vai pauzes. Bet atgādināšana, apzināšanās un darbošanās nes progresu. Jūtu, ka aizvien vairāk tuvojos jau iepriekš minētajai “pateicības attieksmei”, tā pamazām kļūst par manas ikdienas un uztveres dabisku sastāvdaļu. Kad pārāk dziļi iegrimstu domās par to, kā man nav, glābšanas riņķis ir domas par to, kas man ir, un pateicība par to. Kopš esmu skaidrā, pat pašas neveiksmīgākās dienas izskaņā es vienalga pateicos par to, ka nodzīvoju bez iedzeršanas vēl 24 stundas. Pašsaprotamas lietas caur pateicības prizmu vairs neliekas tik pašsaprotamas – galva uz pleciem, svaigs gaiss un dzeramais ūdens, laipns vārds vai žests, AA sapulce, savs stūrītis, iespēja kalpot, gadalaiku maiņa, garīgās prakses, kuras neko nemaksā un varu tās darbināt tik ilgi, cik esmu spējīga domāt, saikne ar manu Augstāko Spēku, kuru regulāri pazaudēju un atgūstu. Brīžiem liekas, ka tieši, pateicoties pateicībai, esmu joprojām kopā ar jums šajā meklējumu ceļā. Esmu pateicīga, ka izlasījāt šo rakstu! Pateicīga, ka esat man! Vēljoprojām pateicīga par manu skaidrību!
Inese
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
ความคิดเห็น