AA biedrs dalās pārdomās, kā mūsu tradīcijas aizsargā sadraudzību pret finanšu problēmām.
Ziņās lasīju par kādu pasaulē zināmu organizāciju, kas iestājās par noteiktas sabiedrības grupas tiesībām, rīkoja demonstrācijas, sekmēja informētību par cilvēktiesību pārkāpumiem, sniedza atbalstu cietušajiem. Dažu gadu laikā ziņas par organizācijas ietekmi un panākumiem sāka parādīties visas pasaules medijos. Daudzi pieslējās organizācijas sludinātajiem mērķiem, ziedoja ievērojamas naudas summas tās vajadzībām. Tas nebija pārsteigums, jo organizācijas pamatā bija cēli mērķi, savukārt tās biedri galvenokārt bija ierindas pilsoņi, kas vēlējās labot netaisnības, kuras bieži vien nācās piedzīvot konkrētajai sabiedrības grupai. Daži komentētāji pat dēvēja šo vēstures momentu par revolūciju – tik cēls un svarīgs bija šīs organizācijas darbs.
Vēlāk medijos parādījās ziņas par milzīgām naudas summām, kuras it kā šīs organizācijas vadītāji bija piesavinājušies, par saziedoto naudu uzcēla lepnus savrupnamus, iegādājās dārgas automašīnas un citus pasaulīgus labumus. Izrādījās, ka tieši tie cilvēki, kas vēl pirms neilga laika bija ierindas biedri un atbalstīja savus brāļus un māsas regulārās demonstrācijās, tagad dzīvoja slēgtās kopienās, kurām varēja piekļūt tikai izredzētie.
Lasot virsrakstus, pieķēru sevi pretrunīgās sajūtās – no vienas puses, jutu nicinājumu pret šiem cilvēkiem, kas tik bezatbildīgi izšķērdējuši miljoniem cilvēku saziedotos līdzekļus, no otras puses, sajutu līdzjūtību un pat žēlumu – kuram gan negribas dzīvot nedaudz labāk kā iepriekš, un tad vēl nedaudz labāk, un tad daudz labāk… un, nemaz to nemanot, attapties dārgā villā un no sirds ticēt, ka “es taču esmu to visu pelnījis”. Cilvēciskie instinkti pēc varas, naudas un apmierinājuma ir tik viltīgi – un kurš gan labāk to varētu apzināties par mums, alkoholiķiem, kurus instinkti tik bieži noveduši situācijās, kuras mēs pavisam noteikti neplānojām.
Turpinot iepazīties ar ziņu slejām, aizdomājos par Anonīmajiem alkoholiķiem un mūsu tradīcijām, īpaši par Sesto, Septīto un Astoto tradīciju, kas runā par mūsu attiecībām ar naudu. (Jā, vai nav interesanti, ka Septītā tradīcija nav vienīgā, kas mūs sargā pret finanšu problēmām?) Es kārtējo reizi novērtēju mūsu dibinātāju pārsteidzošo tālredzību, paredzot, ka AA ceļā pilnīgi noteikti būs daudz kārdinājumu, kuriem mēs pilnīgi noteikti vēlēsimies padoties. Un tieši tāpēc viņi saskatīja vajadzību pēc kādām konkrētām norādēm, kā mums vajadzētu rīkoties un no kā vajadzētu izvairīties, lai AA turpinātu pastāvēt. Tagad mēs tās saucam par tradīcijām, taču tad, kad tās radās, tie bija vienkārši “12 punkti, lai nodrošinātu mūsu nākotni.”
Par mūsu tradīcijām varētu sarakstīt veselu disertāciju, tomēr šajā rakstā vēlos izcelt dažus principus, kas man personīgi palīdz izprast to nozīmīgumu.
Kas maksā, tas pasūta mūziku
Mēs atsakāmies pieņemt ievērojamus līdzekļus no personām, kas nav AA biedri. Tāpat mēs ierobežojam ziedojumu apmēru, lai turīgākie AA biedri nevarētu cēlu mērķu vārdā padarīt mūs bagātus. Protams, mums ir vajadzīgi līdzekļi mūsu darbības uzturēšanai. Biroja darbiniekam ir jāmaksā alga un tai ir jābūt konkurētspējīgai. Mēs vēlamies rīkot informatīvus pasākumus, drukāt literatūru, sadarboties ar profesionāļiem. Lai cik garīga apvienība mēs būtu, inflācija skar arī mūs. Taču arī naudas jautājumi ir garīgi jautājumi. Princips, saskaņā ar kuru mēs sevi uzturam, ir kas vairāk par pragmatisku lepnību iztikt pašiem ar savu naudu. Ja mēs sāksim pieņemt naudas summas no indivīdiem vai iestādēm, kas nav mūsu biedri, mēs riskējam nodot svešiniekiem ļoti svarīgu kontroles sviru pār mūsu sadraudzību.
Tāpat atcerēsimies, ka mūsu Pilnvaroto padome plāno un administrē kopējo AA budžetu – naudu, kuru brīvprātīgi saziedojušas Latvijas grupas. Padomei ir juridiskas tiesības rīkoties ar šiem līdzekļiem. Ja padome sāk tērēt AA naudu veidos, kas neapmierina AA grupas, tām vienmēr ir iespēja ietekmēt situāciju – apturēt līdzekļu plūsmu.
Es neziedoju – es uzturu
AA grupām sevi jāuztur ar savu biedru brīvprātīgiem ziedojumiem. Tā saka Septītā tradīcija.
Man ir mājas grupa, un šajā grupā ir cilvēku kodols, kas uzskata sevi par šīs grupas biedriem. Grupas biedri regulāri un brīvprātīgi pārskaita līdzekļus grupas mantziņa kontā, no šiem līdzekļiem grupa sedz pastāvīgos izdevumus, bet pārējo – ar grupas sirdsapziņas balsojumu – ieskaita sadraudzības budžetā. Mēs nelūdzam ziedot sapulču apmeklētājus, kas neuzskata sevi par grupas biedriem. Līdz ar to grupa pati sevi uztur, jo biedriem rūp grupas darbība un labklājība.
Kāds pieredzējis AA kalpotājs reiz teica, ka viņš neziedo Anonīmajiem alkoholiķiem. Viņš iemaksā savu daļu AA budžetā, lai uzturētu sadraudzību. Viņš uzsvēra, ka ziedot var dzīvnieku patversmei, labdarības fondam vai kādai citai organizācijai, kurai viņš vēlas palīdzēt. Taču no šīs organizācijas nav atkarīga viņa dzīvība. Savukārt Anonīmajiem alkoholiķiem viņš atvēl daļu no saviem ienākumiem, jo tas, vai AA turpinās pastāvēt, ir viņa dzīvības un nāves jautājums. Un ne tikai viņa dzīvības – bet arī to cilvēku dzīvības, kas vēl nav atraduši AA.
Līdzekļu uzkrāšana neskaidriem mērķiem
Septītā tradīcija iesaka AA grupām neuzkrāt līdzekļus skaidri nenospraustiem grupas mērķiem. Grupai ir pašsaprotami izdevumi – telpu īre, literatūra, kafija, cepumi u. tml. Tāpat grupas var veidot saprātīgu rezervi, lai varētu turpināt funkcionēt ārkārtas apstākļos, piemēram, tad, kad steidzami jāmeklē jaunas telpas vai jānopērk jauna tējkanna, jo vecā ir salūzusi. Tāpat var būt citas skaidri definētas vajadzības, kurām grupa var paredzēt atsevišķus līdzekļus, piemēram, jubilejas pasākums vai dalības maksa konferencē. Taču tradīcija stingri iesaka grupām neveidot uzkrājumus, ja nav skaidri zināms, kam tieši tie tiks lietoti. Skaidrojums tam ir vienkāršs: tiklīdz veidojas līdzekļi nenoteiktiem mērķiem, grupā var parādīties domstarpības un strīdi par to, kā tieši šie līdzekļi būtu jālieto. Turklāt jo lielāka uzkrājuma summa, jo kvēlāki strīdi. Paradoksāli, taču, palikdami finansiāli pieticīgi, mēs rūpējamies par savu drošību. Mēs izvairāmies no kārdinājumiem, kas ļoti veikli var iznīcināt pat visgarīgāko AA biedru. “Baidos, ka nauda šo lietu varētu sabojāt,” teica Rokefellers, kad pirmie AA biedri nāca viņam lūgt finanšu palīdzību. Viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē saprata, ka mums ir jāpaliek “nabadzīgiem” – jo viņam ļoti patika tas, ko viņš redzēja Anonīmajos alkoholiķos.
Andris K.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments