AA biedri dalās par skaidrības uzsākšanu dažādos vecumos.
Ar zināmu skaudību skatos uz gados jauniem cilvēkiem, kuri ierodas pie mums (es domāju Anonīmos alkoholiķus), lai meklētu palīdzību. Katrs jaunatnācējs ir svarīgs. Protams, nepriecājos, ka viņiem uz šejieni jānāk, bet apbrīnoju viņu apņēmību uzsākt cīņu ar atkarību no alkohola jau agrā jaunībā.
Jau sen sapratu, ka mana dzīve alkohola dēļ ir kļuvusi nožēlojama. Pazaudēju ģimeni, labu darbu un zināmā mērā arī meitu mīlestību. Man bija jau krietni pāri piecdesmit, kad sasniedzu bedres dibenu. Vienīgais, kas man palīdzēja no tās izkļūt, bija bailes pazaudēt meitas. Ja tā padomā, tad nekā cita man arī nebija. Tas man deva spēku meklēt palīdzību pie Anonīmajiem alkoholiķiem, jo visus citus veidus es biju izmēģinājis, protams, ne pēc savas gribas.
Es ļoti cītīgi apmeklēju sapulces. Man palīdzēja grupas atbalsts un jau trešajā skaidrības mēnesī uzticētā kalpošana atbildīgajā grupas saimnieka amatā. Biju aizmirsis, ko nozīmē, ka tev kāds uzticas! Tagad esmu skaidrā vairāk nekā deviņus gadus. Turpinu apmeklēt sapulces, pat biežāk nekā sākumā. Cenšos kalpot, cik iespējams, un palīdzēt citiem ar savu pieredzi.
Pateicoties skaidrībai, esmu saticis brīnišķīgus cilvēkus, no kuriem vairāki ir kļuvuši par labiem draugiem, saticis cilvēku, ar kuru esmu kopā, strādāju interesantā darba vietā, kā arī esmu apceļojis vairākus desmitus valstu. Pats galvenais – man ir lieliskas attiecības ar meitām un mazbērniem. Bieži iedomājos, kā dzīve būtu izveidojusies, ja es skaidrības ceļu uzsāktu jaunībā. Nekad nav par vēlu nākt pie prāta.
Jānis, 9 gadus skaidrā
Pirmo reizi uz AA atnācu, kad man bija 23 gadi. Toreiz biju pats gatavs pievienoties sadraudzībai vai vismaz mēģināt to darīt, jo dzerošais dzīvesveids manu dzīvi bija sagriezis kājām gaisā. Pēc iznākšanas no rehabilitācijas centra, uzreiz devos un pirmo sapulci, kur satiku par sevi vismaz divas reizes vecākus cilvēkus. Par to nebrīnījos, bet tomēr jutos vēl kā bērns. Kāds teica: “Labi, ka esi tik jauns atnācis. Kaut man nebūtu vēl 20 gadi jānodzer, lai atnāktu uz AA!”
Cits teica: “Ko tu tik jauns šeit dari? Tu taču vēl vari dzert un dzert.”
Man bija sava motivācija un, ieklausoties vairāk pieredzējušu alkoholiķu dzīvesstāstos, secināju, ka, turpinot dzert, ar mani varētu notikt līdzīgi kā ar viņiem. Vai es par to šaubos un vēlos izjust pats uz savas ādas? Nē.
Mani draugi un vienaudži bieži lieto alkoholu, un, kad beidzot ieraudzīju, kā tas izskatās no malas ar skaidrām acīm un prātu, pārliecinājos, ka tā ir kā cita realitāte vai sapnis, no kura pamostoties, nākamajā rītā pēcgarša ir visai briesmīga, sākot ar sāpošu galvu, sliktu pašsajūtu, atmiņas zudumu un beidzot ar kādu kautiņu vai saplēstu jaku, telefonu vai glāzēm. Pēdējās dzeršanas man beidzās tieši tādā veidā, arī reizi pa reizei pārgalvīgas rīcības dēļ gūstot traumu, kuras sekas jūtamas vēl šodien.
Ja man būtu jāstāsta visiem draugiem vai tuviniekiem, ka esmu sācis iet uz AA un nelietoju alkoholu, tas man radītu lielu stresu un bailes. Mani biedēja fakts – ja nu tuvinieki un paziņas uzzinās par to, ka tagad eju uz AA un man ir vajadzīga palīdzība. Vai viņi mani apsmies, novērsīsies, un palikšu viens? Par laimi, man tas nav visiem jāstāsta, un joprojām daudzi par to nezina. Uz jautājumu, kāpēc es nedzeru, man ir vairākas atbildes versijas: “es šodien nevēlos”, “man jāstūrē auto”, “man pietiek dzert”, “sports un alkohols neiet kopā”. Ir arī atbildes ar mazliet vairāk humora: “mamma neļauj” vai “man ir alerģija pret alkoholu”. Paskaidrojumi citiem vairs nav tik būtiski kā svaigas domas un idejas, kā vēlos dzīvot turpmāk. Sākot ar to, ka ar dzerošajiem draugiem vairs nav tik jautri un interesanti, kā šķita, kad biju reibumā kopā ar viņiem. Vecās draudzības izbeidzās pašas no sevis, jo acīmredzot tas, kas mūs vienoja visvairāk, bija pudele. Iepriekš pat nespēju to iedomāties, bet AA es ieguvu jaunus draugus.
Parādījās jauna apziņa, ka varu dzīvot bez alkohola un man tas nav vajadzīgs, lai, piemēram, uzsāktu sarunu ar meiteni vai dejotu kādā pasākumā. Ne vienmēr padodas tik viegli kā gribētos, bet tā tas ir, dzīvojot skaidrā. Kamēr turos pie vecajām domām, ka alkohols ir mans labākais draugs, kurš atraisa manī superspējas, un varu paveikt visu, ja vien iedzeru, tikmēr esmu tā varā.
Šobrīd izvēlos vērsties pie citiem cilvēkiem no sadraudzības vai spēkiem, kas man palīdz reālistiski pieņemt dažādus dzīves notikumus, atraidījumus, savas nekad neapmierināmās iegribas un vēlmi būt labākajam, gudrākajam, smieklīgākajam un sabiedrībā pamanītam. Esmu vēl jauns, daudzi AA biedri ir piedzīvojuši to pašu ko es, un, iespējams, viņiem ir tā gudrība, kas man nepieciešama, lai neizvēlētos meklēt glābiņu alkoholā, kad gribas vienkārši pazust un atslēgties no realitātes. Esmu atradis risinājumu ar AA palīdzību. Te ir visas atbildes, ja vien es tās meklēju.
Lauris, 5 gadus skaidrā
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments