Tagad viņa zina, ka Dievs nav salavecis, slikts vecāks vai džins no burvju lampas.
Tā sanāca, ka es nekad nebiju ticīga un uzaugu arī pavisam nereliģiozā vidē, tāpēc lūgšana bija kaut kas abstrakts, biežāk redzēts filmās un televīzijā, nekā piedzīvots ikdienā. Taču, parokoties atmiņas dziļākos kaktos, varu atcerēties vismaz dažas lūgšanas epizodes. Visbiežāk tas bija tā – es gāju pa ielu un sev priekšā pamanīju biedējošus onkuļus vai lielu, nepieskatītu suni, vai vienreiz blakus manai piecstāvenei ūdensvada remonta laikā nejauši tika atrasta vēsturiska munīcijas glabātuve, un es nevarēju evakuēties kopā ar visiem mājas iedzīvotājiem, jo negribēju atstāt savu suni un papagailīti vienus pašus tik šausmīgā situācijā, un tad es sāku lūgties: “Dievs, es darīšu visu, ko Tu gribi, lai es daru. Būšu godīga un jauka meitene, klausīšu mammu un vecmammu, labi mācīšos. Tikai palīdzi man, lūdzu, izkļūt sveikā no šīs situācijas!” Un es tiešām arī tiku sveikā no šīm situācijām, bet uzreiz pēc tam es turpināju būt jebkas, izņemot jauku un godīgu meiteni. Tagad es zinu, ka es turpināju būt slima. Un tā šī tirgošanās atkārtojās katru reizi, kad jutos apdraudēta.
Otrs lūgšanas veids bija lūgties, lai notiek kaut kas, ko es ļoti, ļoti, ļoti, ļoti gribu. Vislabāk atceros reizi, kad pēc skolas ļoti lūdzu Dievu, lai, pārnākot mājās, uz galda atrastu savus mīļākos saldumus. Tā bija vienīgā reize, kad šāda veida lūgšana tiešām tika uzklausīta, – uz galda bija mani mīļākie saldumi. Es biju ļoti priecīga, jo beidzot “Dievs nostrādāja”. Taču drīz vien man nācās samierināties, ka šī bija tikai sagadīšanās. Dievs nepiepildīja manas vēlēšanās, lai kā es lūgtos. Tas bija liels pārpratums starp mani un Dievu. Man likās, ka pastāv tikai divas varbūtības: a) Dievs ir, bet viņš mani nemīl; b) Dieva nav. Abas varbūtības likās vienlīdz šausminošas. Dzīve tajos laikos bija īsta elle, un man pat nebija jādodas nekādās liesmās pazemē, lai tā justos.
Mana meditācijas vēsture
Es biju īsts bardaks. Ļoti agros pusaudžu gados sāku dzert, lietot, tikties ar puišiem, visos iespējamos veidos pašiznīcināties un nodarīt sev pāri. Taču kaut kādā, daudziem alkoholiķiem ļoti raksturīgā veidā es tomēr sekoju līdzi tam, ko ēdu, kā kustos, kā guļu un kā jūtos fiziski. Tā es nonācu jogas nodarbībā un vēlāk sāku nodarboties ar jogu mājās. Mana mīļākā jogas poza bija “līķa” poza. Var jokot, ka tas bija ģenerālmēģinājums pirms drīza un neizbēgama fināla tam, kā es tolaik dzīvoju. Taču patiesībā tieši šī poza kļuva par manu pirmo meditācijas pieredzi. Tā ir poza, kurā ķermenis atslābinās pēc nodarbības, tajā jākoncentrējas uz dažādām sava ķermeņa daļām, jāelpo, jāiepeld kosmosā. To es arī darīju. Reiz kādā no savām nožēlojamības epizodēm, es online ziņās uzmācos pazīstamam puisim, kurš nevarēja atbildēt uz manām jūtām, taču ieteica ļoti labu vadīto meditāciju. Izmisumā es to izmēģināju, un tas tiešām bija forši. Vēlāk piedzīvoju arī grupas meditāciju, kurā mēs visi, sadevušies rokās, baudījām pasakainus iztēles skatus un kopības sajūtu. Vēl bija iziešanas no ķermeņa jeb astrālo piedzīvojumu fāze. Un vēl bija atgriešanās vadīto meditāciju pasaulē, taču meditācija nekad tā arī nekļuva par manas dzīves neatņemamu daļu. Līdz tam brīdim, kad es ienācu sadraudzībā.
Kā ir tagad
Īsumā – tagad lūgšana un meditācija ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Bils par to rakstīja šādi: “Iespējams, ka viens no lielākajiem meditācijas un lūgšanas ieguvumiem ir piederības sajūta. Mēs vairs nedzīvojam mums pavisam naidīgā pasaulē. Mēs vairs neesam nomaldījušies, baiļu pārņemti un bezmērķīgi. Kopš mirkļa, kad mums kaut vai uz neilgu laiku uzplaiksnīja Dieva griba, kad mūsu dzīvē kā īstas un mūžīgas lietas ienāca patiesība, taisnīgums un mīlestība, mūs vairs līdz sirds dziļumiem nesatrauks šķietamie pierādījumi par visapkārt valdošajām cilvēku dzīves pretrunām. Mēs zinām, ka mīlošais Dievs mūs pasargā. Mēs zinām: ja vērsīsimies pie viņa, ar mums viss būs kārtībā, tagad un vienmēr.” (“Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas”, 101.–102. lpp.)
Un tā ir taisnība, es parakstos zem katra vārda, šis apsolījums piepildījās manā skaidrībā. Līdz ar manu ienākšanu sadraudzībā un programmā notika vairākas lietas. Viena bija tā, ka es pamazām sāku aptvert Dieva lomu savā dzīvē. Dievs nav salavecis vai slikts vecāks, vai džins no burvju lampas – Viņš dod nevis visu, ko es gribu, bet tikai to, kas patiešām man nāks par labu. Nezinu, kurā brīdī notika šī transformācija, bet pēdējā laikā visbiežāk lūdzu Dievu, nevis izpildīt manu gribu, bet gan atklāt man Viņa gribu un dot spēkus to izpildīt. Es bieži lūdzu Dievu būt man klāt, palīdzēt man, mierināt mani. Kad lūdzu to no visas sirds un ar paļāvību, gandrīz momentāni jūtos vieglāk un drošāk. Otra lieta ir tā, ka šīs garīgās prakses manā gadījumā izrādījās dzīvības un nāves jautājums. Ar lūgšanas, meditācijas, pateicības un inventarizācijas palīdzību es saglabāju iekšējo līdzsvaru, vēl joprojām tik trauslo un tik ļoti nepieciešamo, lai varētu saglabāt arī savu faktisko skaidrību no alkohola un citām vielām. Trešā lieta, ko sapratu, – šīs prakses nav domātas, lai dabūtu konfekti vai sajustos kā uz zelta mākoņa maliņas, vai lai izbaudītu neatkārtojamu piedzīvojumu astrālajā plaknē. To galvenais mērķis ir attiecību veidošana, uzturēšana un uzlabošana ar savu personīgo Augstāko Spēku. Lielāko dzīves daļu es nevarēju saprasties ar Dievu, nezināju kāds Viņš ir un vai vispār ir. Tagad Dievs visbiežāk ir mans draugs un sabiedrotais, visbiežāk viņš ir manā pusē. Un šī atklāsme nāca, pateicoties AA, apzinātām lūgšanām un meditācijai.
Inese
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments