Meditēt ir trendīgi. Par to, ka meditēju vai vismaz mēģinu to darīt, droši varu runāt sabiedrībā, arī ārpus AA sapulcēm. Neviens neskatās ar šķību aci kā uz sektanti, drīzāk apjautājas, kādu tieši praksi piekopju un cik ilgi spēju noturēt bezdomu stāvokli. Meditācija ir sociāli akceptēta kā mūsdienīga cilvēka dzīvotprasmes instruments. Aizvērt acis un dažas minūtes kolektīvi meditēt aicina kā jogas nodarbībās, tā konferencēs, meditācijai organizē retrītus, un cilvēki nekautrējas meditēt citu acu priekšā pludmalē, parkā vai poliklīnikas uzgaidāmajā telpā.
Turpretī, kad lūdzos, es slēpjos. Nereti esmu ieslēgusies tualetē (tur man patika noslēpties arī, kad dzēru). Kolektīvi lūgties, šķiet, ir pieņemami baznīcā un AA sapulcē, kā arī atrodoties avarējošā lidmašīnā. Taču cik daudzi no mums spēj nomesties ceļos, lai kopā ar sponsorējamo pieņemtu Trešo soli? Kurš vēl, tāpat kā es, izliekas, ka kaut kas pakritis zem gultas, ja kāds ienāk istabā, kad lūdzamies? Saucot lietas īstajos vārdos, man ir kauns lūgties, citiem redzot, sevišķi – pozā uz ceļiem.
Acīmredzot šī sajūta nebija sveša arī AA dibinātājiem. Lielajā grāmatā rakstīts: “Vienpadsmitais solis iesaka lūgšanu un meditāciju. Mums nevajadzētu kautrēties no šāda veida lūgšanas. Par mums labāki ļaudis to lieto pastāvīgi.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 73. lpp.)
Šī mēneša “Vīnogā” dažādi labi ļaudis, daloties savā pieredzē, iedrošina kā lūgties, tā meditēt. AA draugs, Vispārējās kalpošanas padomes pilnvarotais Kaspars Simanovičs, atbild uz jautājumu “Kas ir lūgšana?”. Bet D. rakstā “Pušu atbildība” apcer jautājumus “Kāpēc lūgšana nestrādā?” un “Kad lūgšana strādā?” (krievu valodā ŠEIT). Savukārt Inese rakstā “Mana lūgšanās vēsture” pastāsta par savu garīgās izaugsmes ceļojumu no domas, ka Dievs ir kā Salavecis, no kura izdiedelēt konfekti, līdz atklāsmei, ka Dievs ir draugs un sabiedrotais, kuram var uzticēties (krievu valodā ŠEIT).
Arvīda rakstā “Brīdis pilnīgā drošībā” meklējiet iedvesmu uzsākt vai turpināt meditēt (krievu valodā ŠEIT). Raksts “Soļu meditācija dzīvē” pārsteidz ar Andreja atklāsmi, ka Divpadsmit soļu programma pati par sevi organiski ietver dažādas meditācijas prakses. Bet A. P. uztic lasītājiem savu stāstu par to, kā lūgšana un meditācija ir kļuvušas par galvenajiem līdzekļiem viņa apzinātai saskarsmei ar Augstāko Spēku.
No Grapevine tulkotajā rakstā “Elpu pa elpai” vecbiedrs Deivids S. pastāsta, kā Vienpadsmitais solis viņu izglāba no diskomforta un izmisuma skaidrībā. Savukārt G. dzīvesstāstā “Pilnīgs kosmoss” lasiet, kā Divpadsmit soļi viņai iemācīja neieslīgt bezizejā, bet meklēt atbildi tādos ceļos kā lūgšanas, meditācija, inventarizācija, trūkumu atzīšana, pauze un draudzīga AA rokas pasniegšana citiem.
Vienpadsmitais solis nav “mēs” solis. Tas aicina doties individuālā garīgā piedzīvojumā. Tomēr no savas pieredzes varu teikt, ka, uzdrošinoties lūgties kopā ar kādu, kam uzticos, es piedzīvoju izteiktu Augstākā Spēka klātbūtnes sajūtu.
Redakcijas vārdā – Debora
Klausies “Vīnogu” SoundCloud profilā!
Uzraksti savu dzīvesstāstu vai pieredzi par kādu no nākamo mēnešu tēmām un atsūti uz redakcija.vinoga@gmail.com:
SKAIDRĪBAS UZSĀKŠANA DAŽĀDOS VECUMOS – līdz 1. jūlijam
DARBS UN AA / PROFESIONĀLĀ DZĪVE SKAIDRĀ – līdz 1. augustam
SADARBĪBA AR PROFESIONĀĻIEM – līdz 1. septembrim
Comments