Šai alkoholiķei nav viegli savā pilsētā atrast mājas grupu, kur viņa justos iederīga, tomēr viņa tic, ka AA katrs, kurš meklē, var atrast savu vietu.
No vienas puses, esmu pateicīga par iespēju padalīties savā pieredzē, no citas puses, arī mazliet apjukusi, jo mana pieredze savā pilsētā nav pastaiga parkā un viennozīmīgi priecīgs pārdzīvojums. Kas to lai zina, varbūt šis stāsts šoreiz būs pat no anonīma autora. Lai gan tie, kas zina, zina.
Kad gāju uz savu pirmo sapulci, manā pilsētā darbojās tikai viena grupa. Skaidrības sākuma rozā brillēs viss likās lieliski – kopīgais, kalpošana, komunikācija. Taču jau pēc pāris mēnešiem kļuva skaidrs, ka kaut kas pavisam nav labi. No viena cilvēka bieži vien nācās uzklausīt rupjības un aizvainojumus, adresētus gan tieši man, gan citiem grupas biedriem, gan noteiktām cilvēku grupām vai pat konkrētas valsts AA kustībai, kalpotājiem utt. Grupas mēģinājumi savaldīt dusmīgo jūtu uzplūdus sapulču laikā vai grupas čatā nedeva rezultātus. Atceros kādu grupas sirdsapziņas sapulci, kurā šis AA biedrs lielāko sapulces daļu, izbolījis acis, kliedza uz mums un uzvedās draudīgi. Jau pirms tam viņam bija zināma priekšmetu svaidīšanas reputācija, tāpēc es un vēl kāda sieviete jutāmies pavisam nedroši. Šī te liktenīgā sirdsapziņas sapulce kļuva par manu pēdējo sapulci šajā grupā uz ilgu laiku. Jau pirms tam biju sākusi apmeklēt online sapulci, kurā kopumā jutos labi. Tāpēc, kad ar pirmo mājas grupu nekas nesanāca, padarīt šo online grupu par savu mājas grupu likās ļoti dabiski. Es uzņēmos kalpot par sapulces vadītāja palīgu, regulāri apmeklēju regulārās un arī sirdsapziņas sapulces. Dzīve likās ok, un bija arī sajūta, ka esmu paglābusies no kāda kulta – tas bija vienlaikus gan bailīgi, gan priecīgi.
Aptuveni pēc pusgada bijusī grupas biedrene uzaicināja mani piedalīties otras vietējās grupas dibināšanas sapulcē. Biju priecīga par šādu pavērsienu – AA klātbūtne pilsētā kļūs pamanāmāka, tagad vietējiem alkoholiķiem būs izvēle. Burtiski dažas dienas pirms šī uzaicinājuma arī man prātā ienāca doma par otru grupu, tātad šī ideja virmoja gaisā. Es piedalījos dibināšanas sapulcē, bet uzreiz pabrīdināju pārējos, ka kalpoju citā grupā un diez vai varēšu ko uzņemties papildus, bet noteikti atbalstīšu grupu ar savu klātbūtni, spēku, pieredzi un cerībām. Pirmajā sapulcē mēs bijām pieci vai seši, iespējams, pat vairāk, jutos pārliecināta, ka arī bez manas aktīvas darbības grupa pastāvēs. Taču jau pirmajos pāris mēnešos pazuda gandrīz visi dalībnieki, izņemot vienu – sievieti, kura šo grupu dibināja. Tas bija punkts, kurā man tomēr nācās uzņemties lielāku atbildību, nākt biežāk, darīt. Kādu laiku mēs bijām divatā, tad četratā, tad atkal divatā. Neskatoties uz ļoti atšķirīgo izpratni par AA, mēs tomēr aktīvi darbojāmies vēsts nešanas virzienā, un tas bija forši.
Tad pienāca pavisam traks brīdis. Es turpināju kalpot online grupā, arī vietējā grupā, un pilnīgi nemanāmi un dabiski kļuvu par daļu no vēl vienas jaunas online grupas. Iesaistījos arī kopējā kalpošanā un dažādās “fakultatīvās” AA aktivitātēs, sponsorēju, sāku pētīt tradīcijas. Tas viss bija iespējams, jo man tobrīd nebija darba. Un tad darbs parādījās. Un tad tik daudz kas vairs nebija iespējams. Es sāku prātot par savām prioritātēm, par saviem resursiem, par laiku, es lūdzos. Augstākais vienmēr mani vada, bet ne vienmēr patīkamos veidos. No savas pirmās online mājas grupas es šķīros, jo tā vairs nebija tā pati grupa, kurā savulaik ienācu. Vai varbūt, kļūstot par daļu no kalpotāju kodola, es grupu iepazinu no citādāka rakursa, un tas, ko ieraudzīju, vairs nelikās man tuvs. Pakāpeniski es nodevu savas funkcijas citiem kalpotājiem, un tagad tur esmu viesis. Cita, jaunā online grupa, šajā brīdī kļuva par pavisam neatņemamu manas sirds un skaidrības daļu. Tāda daļa, kuru atraut no sevis man nemaz negribētos. Vietējā grupa pāris pēdējo mēnešu laikā manāmi pieauga, un es tur vairs neesmu tik nepieciešama, kā biju līdz šim. Uz šīs grupas sapulcēm tagad tieku reizi nedēļā vai retāk, dažiem tas nepatīk. Nejūtos arī līdz galam piederīga un iederīga jaunajā sastāvā, nesen prātā ienāca salīdzinājums ar imūnsistēmu un alergēniem. Es esmu alergēns šajā salīdzinājumā. Tādā vai citādā veidā mana dalība tur izraisa dažādas nevēlamas reakcijas. Pagaidām man nav atbildes, kā būt tālāk ar to, bet es zinu noteikti, ka AA katrs, kurš meklē, var atrast sevi un savu vietu.
Tomēr anonīms autors
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Kommentare