Viņš neticēja tam, ko apgalvoja AA biedri, līdz paša pieredze viņu beidzot pārliecināja.
Mana pirmā mājas grupa noturēja sapulces kādas Vecrīgas baznīcas pagrabā. Tā bija maza, taču tolaik visai aktīva grupa, kas pulcējās piektdienu vakaros septiņu astoņu cilvēku sastāvā. Lai gan neuzskatīju sevi par pilnvērtīgu AA biedru (vēl nebiju drošs, vai patiešām esmu tāds alkoholiķis), sapulci apmeklēju visai regulāri. Tur sastaptie cilvēki gandrīz bez izņēmuma vienmēr bija priecīgi mani redzēt, sirsnīgi uzņēma un dalījās savā pieredzē par dzeršanu, dzīvi un sajūtām. Tur bija gan vecbiedri ar man toreiz šķietami nesasniedzamiem skaidrības laikiem, gan arī tie, kas regulāri ziņoja par kārtējo norāvienu. Savā skaidrībā jutos visai stabils, ar baudu klausījos dzeršanas atstāstos, turpretī runas par Dievu, garīgumu un kaut kādu “programmu” viegli laidu gar ausīm, uzskatīdams sevi par kopumā visai saprātīgu un racionālu jaunu cilvēku (man bija 30 gadi).
Šad un tad šo sapulci apmeklēja kāds vīrs, kurš tobrīd bija skaidrā tik ilgi, cik pašlaik esmu es – aptuveni deviņus gadus. Viņu sauca Jans, un es viņu uzreiz ievēroju, jo viņš atšķīrās no citiem regulārajiem sapulču apmeklētājiem. Visvairāk viņu atšķīra tas, par ko viņš dalījās. Ja lielākā daļa grupas biedru galvenokārt runāja par dzeršanas nodarīto kaitējumu, Jans bieži pieminēja kādu grāmatu un soļu programmu. Tāpat no viņa pirmo reizi dzirdēju vairākus izplatītus AA saukļus kā “Uzticies procesam”, “Tas strādā, ja es ar to strādāju”, “Lēnām, bet dari” u. tml. Jans izcēlās ar savu attieksmi un atšķirīgo pieeju. Lai gan neteiktu, ka viņš man simpatizēja, taču nevarēju neievērot to, ko viņš teica.
Kādu reizi, kad Jans atkal bija ieradies sapulcē (viņš nedzīvoja Latvijā, bet ieradās šeit darbos), dzirdēju no viņa piedāvājumu satikties un kopā palasīt grāmatu – to grāmatu, kuru viņš tik bieži pieminēja. Un, lai gan tobrīd nejutu akūtu vajadzību kaut ko mainīt manā pieejā Anonīmajiem alkoholiķiem, manī tomēr radās zināma ziņkāre. Es pieteicos, un drīz vien mēs sarunājām tikšanos kādā Rīgas kafejnīcā.
Man par lielu vilšanos sarunās laikā ļoti drīz atklājās, ka Jana piedāvājums “palasīt” grāmatu paredzēja ne tikai lasīšanu, bet arī sekošanu grāmatā aprakstītajām norādēm. Tam gatavs nebiju, ko arī pavēstīju Janam. Savukārt Jans nekautrējoties pavēstīja, ka, viņaprāt, es atgriezīšos pie dzeršanas, ja patiešām esmu alkoholiķis, taču atteikšos pievērsties programmai. Viņa teiktais mani pārsteidza un aizvainoja. Uzskatīju, ka viņš mani nemaz tik labi nepazīst, lai atļautos izdarīt tik pārdrošus secinājumus. Taču Janam izrādījās taisnība, lai gan viņš nebija gaišreģis, bet vienkārši alkoholiķis, bruņojies ar zināšanām par alkoholisma bezcerīgo dabu. Pēc kāda laika ar mani notika tas, ko varētu dēvēt par Pirmā soļa “apsolījumu”: ja esmu bezcerīgs alkoholiķis, esmu nolemts dzeršanai. Iespējams, tas pats bija noticis ar Janu. Bet tas noteikti bija noticis ar Fredu, kura pieredze tiek atstāstīta grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” 3. nodaļā: “Es sāku dzert tik bezrūpīgi, it kā kokteilis būtu limonāde. Tad es atcerējos, ka mani draugi alkoholiķi mani brīdināja, ka viņi pareģoja: ja man ir alkoholiķa domāšana, nāks laiks un apstākļi un es sākšu dzert atkal. Viņi man teica, ka, lai uzsāktu dzeršanu, manis uzceltās aizsargbūves sabruks jebkuras vienkāršas attaisnošanās priekšā.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 35.– 36. lpp.)
Freda piemērs nav vienīgā vieta tekstā, kurā lasītājs saņem brīdinājumu par to, ko sagaidīt no slimības, ja tā netiek apturēta. Patiesībā šādas vietas pirmajās dažās nodaļās ir atrodamas gandrīz katrā lappusē. Tā saucamie apsolījumi ir pieredzē balstīti novērojumi par to, kas notiks ar alkoholiķi, ja viņš sekos vai nesekos noteiktām norādēm. Apsolījumos nav nekas mistisks vai ezotērisks. Praktiski runājot, cilvēki, kuri sirgst ar hronisku alkoholismu, cieš no slimības simptomiem, pret kuriem, kā rāda pieredze, medicīniskas vai psihoterapeitiskas metodes nesniedz ilgstošu efektu. Dr. Viljams D. Silkvorts grāmatas ievadā secina: “Kaut arī psihiatru izārstēto slimnieku kopējais skaits ir iespaidīgs, mums, ārstiem, ir jāatzīst, ka attiecībā pret problēmu kopumā, mums ir izdevies izdarīt visai maz. Daudziem alkoholiķu tipiem parastā psiholoģiskā pieeja nav derīga.” (“Anonīmie alkoholiķi”, xxvi. lpp.)
Lai atbrīvotos no šīs apsēstības, kas alkoholiķi spiež atkal un atkal pacelt pirmo glāzi, ir nepieciešams kaut kas stiprāks. Tas, ko ārsts nosaucis par “radikālu lūzumu personas psiholoģijā”, grāmatas autori dēvē par “garīgu pārdzīvojumu” jeb “garīgu pieredzi”. Un tikpat praktiskā manierē viņi lasītājam izklāsta, kas tieši ir jādara, lai šo pieredzi iegūtu. Citiem vārdiem, viņi saka: mēs rīkojāmies šādi un saņēmām šādu rezultātu. Ja arī tu rīkosies šādi, visticamāk, arī tu saņemsi tādu pašu rezultātu.
Piemēram, viens no maniem mīļākajiem un iedvesmojošākajiem apsolījumiem atrodams Trešajā solī: “Tiklīdz mēs godīgi pieņēmām šos noteikumus, tā notika visdažādākās ievērības cienīgas lietas. Mums radās jauns Darba devējs. Savā visvarenībā Viņš mums dāvāja visu, kas mums bija vajadzīgs, ja mēs no Viņa neattālinājāmies un izpildījām Viņa darbu labi. Pamatojoties uz to, mēs sākām arvien mazāk interesēties par sevi, mūsu sīkajiem plāniem un nodomiem. Arvien vairāk mēs interesējāmies par [to, ko varam ieguldīt šajā dzīvē]*. Sajūtot sevī jaunus spēkus, iegūstot dvēseles mieru, atklājot, ka varam dzīvē gūt panākumus, un apjaušot Viņa klātbūtni, mums sāka zust bailes šodienas, rītdienas un nākotnes priekšā. Mēs bijām piedzimuši no jauna.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 53. lpp.)
Ceturtajā solī es lasu vēl kādu brīdinājumu, kuru līdzās Pirmā soļa prognozēm varētu saukt par negatīvu apsolījumu: “Alkoholiķiem, kuru cerības saistās ar garīgas pieredzes iegūšanu un izaugsmi, dusmas ir īpaši bīstamas. Mēs atklājām, ka tās ir liktenīgas. Paturot tādas izjūtas, mēs norobežojam sevi no Gara gaismas. Alkohola neprāts atgriežas, un mēs atkal dzeram. Bet dzeršana mums ir nāve.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 56. lpp.) Pašķirot uz priekšu, lasu vēl kādu baisu prognozi: “Ja mums nav nožēlas un mūsu uzvedība turpina kaitēt citiem, tad droši vien mēs atkal sāksim dzert. Tās nav teorētiskas pārdomas. Tie ir fakti no mūsu pieredzes.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 60. lpp.)
Ja iepriekšējo soļu apsolījumi var šķist diezgan vispārīgi, Piektais solis piedāvā jau ko pavisam konkrētu: “[Tiklīdz būsim izdarījuši šo soli], neko neslēpjot, mēs jūtamies iepriecināti. Mēs varam raudzīties pasaulei acīs. Vienatnē mēs varam justies mierīgi un viegli. Mūsu bailes atkāpjas no mums. Mēs sākam sajust mūsu Radītāja klātbūtni. Agrāk mums varēja būt zināmi [garīgi priekšstati], bet tagad mums ir garīgā pārdzīvojuma sākums. Sajūta, ka dzeršanas problēma ir izzudusi, bieži būs spēcīga. Mēs jūtam, ka esam uz Platā Lielceļa, ejot roku rokā ar Visuma Garu.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 64. lpp.)
Protams, gandrīz visiem ir pazīstami Devītā soļa apsolījumi, kuri tik bieži tiek lasīti sapulču noslēgumā: “Ja būsim centīgi šajā mūsu attīstības fāzē, tad mēs būsim pārsteigti vēl pirms pusceļa. Mēs iepazīsim jaunu brīvību un jaunu laimi. Pagātni mēs nenožēlosim, taču to arī neaizmirsīsim. Mēs sapratīsim vārdu “lēnprātība” un iepazīsim mieru. Lai arī cik zemu mēs agrāk būtu krituši, mēs sapratīsim, kā mūsu pieredze var noderēt citiem. Veltīguma un sevis žēlošanas sajūta izzudīs. Mēs zaudēsim interesi par savtīgām lietām un iegūsim interesi par mūsu biedriem. Egoisms izzudīs. Visa mūsu attieksme un skats uz dzīvi izmainīsies. Mūs pametīs bailes no cilvēkiem un materiālās nedrošības. Mēs intuitīvi zināsim, kā rīkoties situācijās, kuras agrāk mūs samulsināja. Mēs pēkšņi aptversim, ka Dievs dara mums to, ko mēs paši nevarējām izdarīt. Vai šie ir pārslīpēti solījumi? Mēs nedomājam gan. Mūsu vidū tie piepildījās – dažreiz ātrāk, dažreiz lēnāk. Tie vienmēr īstenosies, ja mēs to labā strādāsim.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.)
Bija laiks, kad es lauzīju galvu, mēģinot saprast, par kuru attīstības fāzi ir runa un kad visas šīs lietas sāks piepildīties manā dzīvē. Cik ilgi jābūt skaidrā, lai iepazītu jaunu brīvību un jaunu laimi? Pēc cik sapulcēm izmainīsies mana attieksme un skats uz dzīvi? Taču, ja lasām šos apsolījumus visas programmas kontekstā, ir skaidri redzams, ka runa ir par brīdi, kad sākam aktīvi nodarboties ar atlīdzināšanas procesu. Iespējams, šie izvilkumi no Astotā/Devītā soļa var palīdzēt labāk saprast, par kuru attīstības fāzi ir runa:
● “Tad mēs esam izpildījuši Septīto soli. Tagad mums [nepieciešama tālāka rīcība, bez kuras, kā esam sapratuši,] “ticība bez darbiem ir mirusi.”” (“Anonīmie alkoholiķi”, 65. lpp.)
● “Patlaban mēs mēģinām savest kārtībā savas dzīves. Taču tas [nav pašmērķis]. Mūsu īstais mērķis ir [kļūt maksimāli] gataviem kalpot Dievam un cilvēkiem ap mums.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 66. lpp.)
● “Jā, mums priekšā ir [ilgs] atjaunošanas periods. Mums ir jāuzņemas vadība. Ar nožēlas pilnu murmināšanu un atvainošanos vien mēs visu nenokārtosim.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 71. lpp.)
Ja Pirmajā solī atzinu, ka esmu vājprātīgs pret alkoholu, tad Desmitajā solī atklāju, ka veselais saprāts ir atgriezies, turklāt tas noticis šī procesa laikā, kuram ar pašu alkoholu nebija gandrīz nekāda sakara. Tad, lūk, kur ir AA programmas brīnums:
“Mēs esam pārstājuši pret kaut ko cīnīties, pat pret alkoholu. Jo pa šo laiku ir atgriezies veselais saprāts. Mēs reti interesēsimies par alkoholu. Ja radās kārdinājums, mēs no tā atlēcām atpakaļ kā no uguns. Mēs reaģēsim veselīgi un saprātīgi, mēs pārliecināsimies, ka tas bija noticis automātiski. Mēs pārliecināsimies, ka mūsu jaunā attieksme pret alkoholu ir mums dota bez kādas domāšanas vai piepūles no mūsu puses. Tā patiešām atnāks. Tas ir tas brīnums. Mēs necīnāmies, arī neizvairāmies no kārdinājumiem. Mēs jūtamies, it kā būtu labi nostiprinājušies neitrālās pozīcijās – droši un pasargāti. Mēs pat vairs nedodam zvērestus. Gluži otrādi, problēma pati ir pagaisusi. Tā mums vairs neeksistē. Mēs vairs neesam lielīgi, taču arī ne bailīgi. Tā ir mūsu pieredze. Tāda būs mūsu izturēšanās tik ilgi, kamēr mēs uzturēsim možu garīgo stāvokli.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72.–73. lpp.)
Kā jebkurš brīnums arī šis stāvoklis nav manā varā – tā ir dāvana, kuru saņemu, nevis nopelns, kuru pierakstu sev. Tas ir attieksmes jautājums, un par attieksmi runā arī apsolījumi, kuri ietverti Vienpadsmitajā solī, kur runa ir par lūgšanu un meditāciju: “Tā darbojas, ja [mums ir pareiza attieksme un pieliekam pūles]. (..) Tas darbojas – tas patiešām darbojas.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 73.–75. lpp.)
Protams, daudzi jo daudzi apsolījumi atrodami arī Divpadsmitajā solī un t. s. “aizmirstajās nodaļās”, kuras seko 7. nodaļai. Citēšu vienu: “Dzīvei radīsies jauna jēga. Redzēt, kā cilvēki atveseļojas, kā viņi savukārt palīdz citiem, [redzēt, kā izzūd vientulība], kā tev visapkārt aug sadraudzība, šis lielais draugu pulks – šo pieredzi tev nevajadzētu palaist garām. Mēs esam pārliecināti, ka tu to nelaidīsi garām. Biežs kontakts ar jaunpienācējiem un citam ar citu ir mūsu dzīves gaišie brīži.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 76. lpp.)
Noslēgumā vēlos atgriezties pie apsolījuma, kas dod man spēku un iedvesmu brīžos, kad šķiet, ka esmu iekļuvis strupceļā. Tas atrodams nodaļā “Mēs – agnostiķi”, kuru tradicionāli pieskaita Otrā soļa aprakstam. Kā minēju sākumā, kad ierados AA, nedomāju, ka būšu spējīgs noticēt kaut kam, kas varētu atrisināt visas manas problēmas. Ticība bija sāpīgs jautājums, no kura vēlējos izvairīties pēc iespējas ilgāk. Man traucēja ne tikai nevēlēšanās, bet drīzāk šķietama nespēja noticēt. Tāpēc bija patīkami dzirdēt solījumu, ka patiesa ticība atnāk pati – man tikai jāļaujas procesam.
“Mēs varam tikai nedaudz apgaismot lietas būtību. Ja mūsu liecības tev palīdzēs atteikties no aizspriedumiem, iemācīs tevi domāt godīgi, iedrošinās tevi centīgi meklēt sevī, tad, ja gribēsi, varēsi mums pievienoties gājienā pa Plato Lielceļu. Ar šādu attieksmi tu nekļūdīsies. Tava ticības apziņa noteikti atnāks pie tevis.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 47. lpp.)
Andris K.
*Šeit un turpmāk kvadrātiekavās raksta autora precizējumi grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” tulkojumam latviešu valodā.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments