Šis alkoholiķis atklāj, kā Divpadsmit soļu programma palīdzēja tikt vaļā no greizsirdības un nelaimes sajūtas par to, ka viņu nemīlēja kāds, kuru viņš mīlēja.
Epizode 1
Mana skaidrība sākās viegli. Biju tik ļoti noguris no dzeršanas, ka pirmajā gadā pārsvarā izbaudīju to, ka beidzot varu mosties kaut sešos no rīta un man netrīc rokas, ka atceros to, kā beidzās iepriekšējais vakars, ka vakari kļuvuši gari un var izbaudīt pavasari – pamanīt, kā kļūst siltāks, kā puķes zied un pamanīt pat to dienu, kad ziemas jaku var atstāt mājās. Varbūt tagad nedaudz romantizēju to laiku, bet atceros, ka kopumā bija viegli. Es gāju uz sapulcēm, mani atbalstīja jauni draugi no Anonīmajiem alkoholiķiem. Bet bija vēl kas.
Es atnācu uz sadraudzību noguris no dzeršanas un ar salauztu sirdi. Gadiem mocījos, ka man neizdevās izveidot attiecības ar cilvēku, kuru biju iemīlējis ar visu sirdi. Šīs nenotikušās attiecības sarežģīja visu manu dzīvi – man bija jādzer (kā man toreiz šķita), lai man nesāpētu dvēsele, lai nejustu kaunu par visiem gadījumiem, kad biju pazemojis to cilvēku, kas nevēlējās būt ar mani. Man bija jādzer, lai nejustu aizvainojumu par to, ka mani nemīl. Jo es biju pārliecināts – esmu pelnījis šīs attiecības, pasaule man tās ir parādā, biju taču tik daudz pie tām strādājis. Pirmie mēneši skaidrā man parādīja, cik ļoti alkohola lietošana patiesībā aptumšoja manu prātu, cik ļoti paspilgtināja manus aizvainojumus, bet vainas sajūtu varēja pieklusināt tikai uz īsu laiku. Pirmais skaidrības gads manas salauztās sirds problēmu neatrisināja, bet padarīja mazāk sāpīgu; varētu teikt, ka nedaudz noņēma no dienaskārtības.
Pēc tam bija soļi. Es sāku kopā ar sponsoru strādāt ar Divpadsmit soļu programmu. Kad nokļuvu līdz Ceturtajam, nobijos – kā visas šīs sarežģītās un sāpīgās attiecības varēšu aprakstīt. Mani baidīja arī Devītais solis, jo zināju, ka būs jāiet atvainoties un atlīdzināt, es to negribēju darīt. Sponsors teica, lai nedomāju par to, jo līdz Devītajam solim jau daudz kas mainīsies. Tā arī notika. Izrādījās, ka Ceturtajā solī visi sarežģījumi, samezglojumi, neizteiktās sāpes, nakts murgi, histērijas, neuzrakstītie dzejoļi – tas viss ietilpa vienkāršajā tabulā ar četrām slejām. Kad tiku līdz ceturtās slejas pildīšanai, kad vajadzēja paskatīties uz savu “daļu” aizvainojumos, man bija liels pārsteigums, kad pats ierakstīju – egoisms, savtīgums, bailes un negodīgums. Tas viss bija par mani. Nekad nebiju iedomājies, ka uz attiecībām var paskatīties tieši tā: mana mīlestība pret otru cilvēku izrādījās nekas cits kā mans egoisms, manās vēlmēs, lai viss notiek pēc mana plāna, bija daudz manu baiļu, ka tā nenotiks, līdz ar to daudz manas negodīgas rīcības un mana savtīguma, lai to panāktu. Un es to visu saucu par mīlestību.
Kad apjēdzu, kāds es biju, man vairs nebija problēmu arī Devītajā solī palūgt piedošanu par to, ko biju sastrādājis. Ja godīgi, ļoti gaidīju to dienu, jo zināju, ka daudz kas mainīsies. Tā arī notika – es sajutu atvieglojumu (tas notika uzreiz), un es sāku mācīties mīlēt citādāk – bez egoisma un savtīguma (tas nenotika uzreiz). Bet galvenais – man gribējās mainīties, jo vairs negribēju, lai man sāp. Šeit varētu šo stāstu laimīgi pabeigt, jo es taču esmu iemācījies tikt galā ar sirds lietām, turklāt ar Divpadsmit soļu palīdzību. Bet es esmu alkoholiķis. Un tad, kad es saskāros ar līdzīgu problēmu, kad atkal iemīlējos kādā, kas negribēja mīlēt mani, kad saskāros ar tādām pašām sāpēm (tikai šoreiz jau savā nedzerošajā dzīvē un ar citu cilvēku), es atkal nezināju ko darīt. Tas ir – es zināju, bet nedarīju.
Epizode 2
Es nerunāju par to sapulcēs – man bija kauns un bail runāt par jaunu iemīlēšanos, kas no skaistās rudens melanholijas nu jau bija pārvērtusies par mokām un ikdienas trauksmi. Man trīcēja rokas, es glābos cigaretēs, bieži nevarēju aizmigt. Es sūdzējos draugiem, es biju gatavs darīt jebko, lai atkal atgrieztos pie mierīgas dzīves, jebko, izņemot Divpadsmit soļus.
Šeit ilgi var mēģināt saprast, kāpēc neatgriezos pie programmas, kas jau vienreiz izglāba manu dzīvi. Kas jau vienreiz man pierādīja, ka tā strādā. Godīgi – es nezinu. Tapāt kā kādreiz ar alkoholu – man nepatika dzert, bet es turpināju un nevarēju pateikt, kāpēc.
Varētu teikt, ka Augstākais Spēks un AA draugi man palīdzēja neatsākt dzert. Es zināju, ka neatsākšu, kaut arī bieži domāju – man ir tik slikti, tik sāpīgi, ka bija dienas, kad es vairs neredzēju starpību starp dzerošo un nedzerošo dzīvi. Turklāt mana nelaimīgā mīlestība attīstījās pēc iepriekšēja scenārija – pazemojumi (no manas puses), draudi, aizvainojumi (“atkal mani nemīl”). Es biju pārvērties par emocionālu monstru (demonstrēju savas jūtas nabaga cilvēkam un uzskatīju, ka rīkojos godīgi), es uzvedos gandrīz tāpat kā dzerošajā laikā, tikai vakaros ķēros nevis pie pudeles, bet pie aizvainojuma, kuru simtiem reižu pārskatīju savā galvā. Es mēģināju netikties, tad tikties, nerunāt, tad runāt. Bet es nemēģināju Divpadsmit soļus.
Līdz dienai, kad draugs, arī AA biedrs, atnāca pie manis ciemos un teica: “Es zinu, ka tu visu zini. Bet vai tu vari priekš manis izdarīt vienu lietu?” Es zināju, ko viņš gribēs, lai es daru. Es negribēju to darīt. Bet es paņēmu papīru, pildspalvu un sāku rakstīt ārā savus aizvainojumus.
Kad pēc vairākām stundām draugs izgāja no mana dzīvokļa, es biju pierakstījis un nolasījis viņam vairākas lapas ar aizvainojumiem, bailēm un seksuālās dzīves inventarizāciju. Es ieraudzīju ne tikai savu egoismu šajās attiecībās, bet arī to, ka atkal biju vēlējies spēlēt ļoti konkrētu lomu, biju iedomājies sevi tajā lomā un cīnījies par to, aizvainojos, kad nesanāca tā, kā gribēju. Tāpēc man sāpēja. Vēlreiz kopā izlasījām rindas par bailēm: “Mēs esam šajā pasaulē, lai spēlētu Viņa norādīto lomu. [..] Mēs lūdzam Viņu [..] pievērst mūsu uzmanību tam, kādiem mums pēc Viņa gribas jābūt.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 58.–59. lpp). Kamēr es spēlēšu sevis izdomātu lomu, man sāpēs. Bet Dievs tādu lomu man nav paredzējis šajās attiecībās.
Es jutos, it kā atkal būtu pārtraucis dzert. It kā kāds izņemtu nazi no manas sirds. Iestājās miers un skaidrība. Tieši tik pēkšņi un viegli. Es nometos ceļos pateicībā.
Tālāk sekoja Sestais un Septītais solis – es vēlreiz izgāju cauri visam uzrakstītajam, sapratu, kādi rakstura trūkumi man traucēja šajā jautājumā. Tikai pēc dažiem mēnešiem izdarīju Astoto un Devīto soli ar šo cilvēku. Kad palūdzu piedošanu un sāku atlīdzināt (pirmkārt, jau ar to, ka liku viņu mierā), izmainījās arī mūsu attiecības. Man vairs negribējās kompulsīvi kontrolēt, nomocīt sevi ar domām, kāpēc mūsu attiecības ir tādas, kādas ir. Es zināju, ka Dievs grib tā un paldies viņam par To. Desmitais solis ir mana drošība – es zināju, ja atkal kļūdīšos, pamanīšu to un mēģināšu izlabot uzreiz.
Man gribas ticēt, ka šīs ir laimīgas beigas. Ka trešās epizodes nebūs. Kaut arī intuitīvi zinu, ka noteikti būs jauni pārbaudījumi arī romantiskajās un seksuālajās attiecībās. Un es lūdzos (jo zinu, ka pašam prāta nepietiks), lai man blakus ir AA un Dievs, lai es paliktu dzīvs un varētu nodot šo pieredzi vēl kādam citam alkoholiķim, kaut vai rakstot par to “Vīnogai”.
Ģ.
Comments