Skaidrā paliku brīdī, kad viss bija pilnībā zaudēts. Man bija jāiet projām no dzīvokļa, meita bija aizgājusi no mājām, darba nebija, bija tikai parādu jūra un uzticams kaķis.
Vai es gribēju būt skaidrā, mainīt savu dzīvi? Diez vai. Ka kaut kas aizgājis šķērsām, to nojautu, bet vienalga likās, ka tas tik tā sagadījās, ka jebkuru brīdi varu pati visu sakārtot, izmainīt. Neredzēju nekādu sakarību starp ikdienas iedzeršanu (lasi – piedzeršanos) un to, ka man vairs nebija pastāvīga darba, ka nebija ģimenes, attiecību, draugu. Varu, visu varu, bet tikai ne šodien. Šodien man vēl ir mazliet jāiedzer un jāpadomā par to visu, jāapsver rūpīgāk, kā uzsliet savas sapņu pilis. Un tā es nodzīvoju gadus sešus – pilnībā izkritusi no realitātes, katru dienu kaut ko iedzerot un tai pašā laikā lavierējot starp būt un nebūt. Kā mana veselība to visu izturēja, man vēl aizvien ir vislielākais dzīves noslēpums.
Bet viss sākās skaisti un cerīgi. Izaugu ģimenē, kur alkohols nebija svešvārds. Biju mīlēta, aprūpēta, lolota, taču tētis bija alkoholiķis. Vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadiņi, tā ka vecāku kopdzīvi tā īsti neatceros. Atceros tikai svētdienas tēti, viegli smaržojošu pēc vīniņiem, un vēlmi pēc skolas viņu nejauši nesatikt uz ielas. Viņš dzīvoja netālu no manas skolas un man bija kauns par viņu. Bija arī patēvs, kuram patika iedzert, taču mammas stingrajā kontrolē tā arī nodzīvoja, gaidot svētku reizes, kad drīkstēja iemalkot. Un iemalkoja arī. Tādi bija visi svētki, dzimšanas dienas, vārda dienas, Jaungadi – tika saklāti svētku galdi, ēda, dzēra un piedzērās. Citādi jau neskaitījās nosvinēts.
Vēl bija omamma, kas dzēra plostiem. Viņa nespēja apstāties – ja dzēra, tad mēnesi no vietas, kamēr visu nenodzēra. Bet kaut kā pamanījās atjaunoties tai pašā darba vietā, tad gadu vai pat ilgāk nedzert. Dzīvot turoties, saņemot sevi rokās. Tagad, kad pati esmu izgājusi cauri tai ellei, saprotu, ko tas nozīmē – dzīvot sausā, gribot iedzert. Garastāvokļa maiņas, apātija, izdomātas slimības, tabletītes nervu nomierināšanai.
Tad nu tam visam pa vidu biju es ar saviem sapņiem par dzīvi: kā es izmācīšos, kā strādāšu interesantu darbu (ne jau kā vecāki gadiem vienu un to pašu, bet kaut ko tiešām aizraujošu), kā nekad nepieļaušu tās kļūdas un neveiksmes, kādas biju redzējusi savā ģimenē, saviem ģimenes locekļiem. Un mamma mani sargāja. Līdz 18 gadiem tā arī nepagaršoju. Un, lai cik absurdi tas neizklausītos, bet 18 gados man atļāva iedzert, un mamma pati nopirka pirmo pudeli stiprā dzēriena ballītei, ko rīkoju kopā ar klasesbiedriem. Tas vēl sakrita ar izlaiduma laiku. Kaut kā ļoti dabiski iesākās mana pieaugušo dzīve kopā ar alkoholu. Uzreiz sākās draudzība tieši ar tām “draudzenēm”, kurām patika iedzert, bet otrajā plānā palika tās, ar kurām draudzējos iepriekš, kaldinot studiju plānus.
Taču augstskolā iestājos, izglītību ieguvu diezgan labu, un arī par darba iespējām grēks sūdzēties. Tiem laikiem tas viss bija tiešām interesanti, mainījās ne tikai dzīves iespējas, valsts un sabiedrība bija jau pavisam cita. Atguvām neatkarību, iespējas veidot savu dzīvi bija pavisam citas nekā vēl pavisam nesenā pagātnē maniem vecākiem, vecvecākiem. Taču diemžēl arī iespējas iedzert bija daudz krāsainākas. Vārda tiešākajā nozīmē. Deviņdesmitie man palikuši atmiņā ar krāsainām pudelēm, ar kokteiļiem, kas it kā negaršoja pēc alkohola, bet – ak, vai, kā reibināja! Un arī visos interesantajos darbos fonā bija alkohols. Protams, vispirms tie bija skaisti tusiņi, pieņemšanas, prezentācijas, tematiski pasākumi un kas tik vēl ne. Un vienmēr atradās iegansts pagaršot kādu jaunu dzērienu vai tematiski kaut ko atzīmēt. Līdz absurdam. Atceros, ka man bija kompānija, ar kuru kopā staigājām pa Rīgas bāriem un meklējām kalvadosu, jo tieši to no Remarka grāmatu varoņu plašā dzērienu klāsta vēl nebijām nobaudījuši. Jā, pusaudžu gados krustu šķērsu pārlasītie Remarka romāni toreiz likās tik pievilcīgi, jo tagad visi tie dzērieni bija pieejami, un pavisam piemirsās, ka pusaudžu gados šajos romānos pievilcīgas likās pavisam citas lietas, ne jau dzērieni.
Pat nemanīju, kurā brīdī dzīve bez alkohola kļuva neiedomājama. Lai arī vēl nebija pazudušas intereses par dažādiem kultūras, sporta pasākumiem, tomēr arvien biežāk tie noslēdzās ar kokteilīti, ar pasēdēšanu un parunāšanos par redzētā un piedzīvotā iespaidiem. Atceros, ka ar vienu draudzeni mēdzām iet uz kinolektorijiem reizi nedēļā. Iesākumā mēs, elpu aizturējušas, noklausījāmies lekciju par kino un tad arī noskatījāmies pašu filmu. Pēc laika pamanījām, ka pēc filmas var vēl ar kokteilīti pasēdēt kafejnīcā, pakomunicēt ar domubiedriem. Tad jau pamazām radās pieradums pēc pirmās daļas kaut ko iedzert, jo pēc darba bijām sagurušas, vairākas stundas garo lektoriju grūti nosēdēt, un kokteilītis uzmundrināja. Tad piefiksējām, ka tā kafejnīca darbojas krietnu laiku pirms pasākuma, var atnākt laicīgi un iemalkot. Un jau pēc kāda pusgada bija reizes, kad atnācām, iedzērām, apspriedāmies, ka te vairs neko jaunu nestāsta un filma arī kādreiz jau redzēta, un tā arī līdz kinozālei neaizgājām. Palikām kafejnīcā ar kokteiļiem un gudrām sarunām par kino, bet lektorijs jau notika bez mums. Diezgan līdzīgi bija ar teātra izrādēm.
Tāpat pamazām arī smalkie pasākumi ar vīna glāzi pie skaisti servētiem galdiem sāka garlaikot, tie visbiežāk notika darba kontekstā. Jau izstrādājās galvā scenārijs – aiziet, atrādīties, prezentēt to, kas prezentējams, un ātri skriet mājās un vienatnē iedzert “īsto” dzērienu, lai atslābinātos no “nogurdinošā” darba. Arī darbs pamazām nelikās vairs interesants, visu laiku domas tikai par to, ka par maz maksā, neviens nenovērtē manas patiesās spējas, paralēli vēl izdomāju iespējas piepelnīties un pat nemanīju, ka visu, ko nopelnu, tērēju tam pašam “īstajam” dzērienam, ar kuru var atslābināties, uzmundrināt sevi, sakārtot domas un atkal kaut ko izdomāt, lai nopelnītu. Nemanīju, kādā apburtajā lokā esmu iestrēgusi.
Pa to starpu man bija izjukušas attiecības, kā rezultātā viena audzināju meitiņu. Man likās, ka aizbēgu no bērna tēva, kurš bija alkoholiķis, un ne mirkli man neiešāvās prātā, ka iedzērām kopā un visas mūsu tā saucamās attiecības balstījās uz alkoholu. Lai cik loģiski pratu spriest par kaut kādām darba jomām, kaut vai par literatūru, mākslu un citām intelektuālām lietām, tad mana nespēja paskatīties pašai uz sevi un savu destruktīvo dzīvi tagad šķiet prātam neaptverama. Bēgu no tā, lai man blakus nebūtu alkohola, bet pati izveidoju dzīvi, kur varu netraucēti dzert.
Liels trieciens bija mammas aiziešana no dzīves. Viņa smagi saslima un nomira gada laikā. Un tad jau man sevis bija tik ļoti žēl, ka iedzert katru dienu likās vienkārši fiziska nepieciešamība. Toreiz vēl nesapratu, ka mana dzīve kļuvusi pilnībā nevadāma, ka es fiziski vairs nevaru savākties bez uzlāpīšanās, ka mana vienīgā draudzene ir pudele, kurai pakārtota visa dzīve. Tā bija kā ass, ap kuru griežas mans ķermenis, prāts, jūtas. Un tik un tā katru dienu, atverot acis, bija doma, ka es varu nedzert, ka varu visu izmainīt, ka esmu stiprā sieviete un vēl kaut kas tādā garā. Taču – ne jau šodien! Šodien vēl vajag iedzert.
Nesapratu, ka organisms vairs netiek galā ar tādu alkohola daudzumu, nesapratu pat, ka man ir paģiru drudzis, ka nespēju vairs normāli izrāpties no tramvaja, jo pakāpieni pārāk augsti. Uz sava dzīvokļa ceturto stāvu kāpu gluži kā Everestā. Gāju pie ārstiem, žēlojos par veselību, ņēmu slimības lapas, dzēru zāles pret depresiju, pret muguras sāpēm (tāpēc man trīcot rokas), un neviens no ārstiem nepamanīja, ka vienkārši dzeru. Vienā brīdī, protams, notika īssavienojums. Izsaucu ātros, jo man sākās halucinācijas, un šos dakterus jau nu nekādi neizdevās apmānīt, viņi visu saprata, un es nokļuvu detoksikācijā. Tur kaut kādas nejaušības pēc (Augstākais jau nekad nesnauž) biju vienīgā, ar kuru aprunājās psiholoģe un ieteica vienu rehabilitācijas programmu, pēc tam citu. Es visam piekritu. Uzradās bijusī kolēģe, kas atrada līdzekļus un pat samaksāja par mani.
Vai es gribēju būt skaidrā? Diez vai. Man šķiet, ka es pat īsti nesapratu, ko tas nozīmē, nesapratu, ka daudz kas dzīvē jāpārvērtē, jādara citādāk nekā iepriekš. Es piekritu tam, ka mana dzīve kļuvusi nevadāma, saucu tagad sevi par alkoholiķi, uzzināju daudz ko jaunu par šo slimību, pildīju psiholoģes dotos uzdevumus, kaut ko analizēju, atbildēju uz jautājumiem. Es apvainojos, ja mani kritizēja, teica, ka esmu bezcerīga, jutos diezgan draņķīgi un patiešām bezcerīgi. Mani neatstāja sajūta, ka piedalos kaut kādā spēlē, kur vienkārši izpildu šīs spēles noteikumus. Kad būšu atkal mājās, tad tā pa īstam izdomāšu, ko un kā turpmāk darīt, kā atrisināt visas samilzušās problēmas.
Šīs rehabilitācijas ietvaros nokļuvu Anonīmajos alkoholiķos. Sapulces bija jāapmeklē obligāti. Arī pēc tam centos uz tām iet. Bija daudz neskaidrību, daudz jautājumu, uz kuriem atbildes neatradu. Dīvaini, ka vairāk pievērsu uzmanību kaut kādām negācijām. Kaitināja, kad kāds pārgudri spriedelēja par soļiem, lietoja svešvārdus, kurus, kā man likās, pats ne pārāk saprot. Vienkāršos pieredzes stāstus par atveseļošanos laidu gar ausīm. Bet vistrakākais bija pašas emocionālais stāvoklis. Man bija totālas bailes no cilvēkiem. Jā, es varēju dalīties savās nebūšanās, bailēs, bet, kad man pēc sapulces kāds pienāca klāt, centās uzmundrināt un iedrošināt, vienkārši aprunāties, es sabruku. Biju pieradusi būt viena, neticēju, ka pastāv arī kaut kas tāds kā empātija. Ja ko stāstīju par sevi, tad aiz ieraduma, kā tai spēlītē ar rehabilitācijas psiholoģēm – kaut kas taču jāpastāsta, jo es taču tai spēlītē piedalos. Pēc tam gan lieciet man visi mieru!
Pamazām dzīve sakārtojās. Atradu mierīgu valsts darbu ar noteiktu darba laiku un noteiktu algu, atdevu parādus, pie manis atgriezās meita. AA sapulcēs nejutos komfortabli, likās, ka tāpat tieku ar visu galā, pakāpeniski tās pazuda no manas dzīves. Taču jaunajā, mierīgajā darbā bija viena tradīcija – svinēt kopā jubilejas. Parasti tas notika piektdienas pēcpusdienā, kad tās nedēļas jubilāri saklāja īstu svētku galdu – ar ēdieniem un dzērieniem gluži vai kā manā tālajā bērnībā. Dažus mēnešus izdevās atkratīties no vīna glāzes. Bet manā domāšanā nekas nebija mainījies. Es zināju, ka dzert ir slikti un man pat bīstami, taču – malks vīna? Hmm, vai tiešām tik slikti? Jā, iesākās ar pusglāzi vīna, un pēc pusgada man vairs nebija šī mierīgā (lasi – sasodīti garlaicīgā) darba. Es atkal biju viena mājās ar “īsto” dzērienu, ar savu superdraudzeni pudeli un mūžīgo dialogu pašai ar sevi, kā es kādreiz kaut ko darīšu.
Ar ko nodarbojos turpmākos dažus gadus, tagad pat nespēju atcerēties. Jā, es darīju ikdienas lietas – gatavoju ēst, mazgāju drēbes, tīrīju dzīvokli, gāju ar meitu, kur vajadzēja iet, bet tādu īstu atmiņu nav.
Sociālā dienesta darbiniece man ieteica Anonīmos alkoholiķus. Sajūsmināta stāstīja par savu draudzeni, kura jau piecus gadus ir skaidrā un nezin kāpēc vēl aizvien turpina iet uz šo klubiņu. Noklusēju to, ka zinu par AA, aizgāju. Savā lepnībā nodomāju, ka šoreiz būšu “gudrāka”, tikai vērošu. Pa retam aizgāju. Vēroju. Divus gadus biju skaidrā. Vai biju? Tad atkal viss atsākās. Nejauši, protams.
Nezin kāpēc biju iedomājusies, ka varu palikt skaidrā vienatnē. Man vienkārši ir jāgrib. Un tad, kad domas būs sakārtojušās, iešu arī uz AA. Ar lepni paceltu galvu un savu skaidrības karogu. Tā lepnība, ka visu man ir jāvar pašai un es arī varu, bija visas manas dzīves moto. Kurā brīdī tas sabruka un es izkāpu no savas lepnības burbuļa ārā, nezinu. Man patīk domāt, ka tas bija Augstākais, kuram es beidzot uzticējos un ļāvos. Kaut kāda mistērija tai visā ir. Un skaidrā paliku brīdī, kad viss bija pilnībā zaudēts, biju sasniegusi savu visdziļāko dibenu, kaut gan jau iepriekš likās, kur tad nu vēl zemāk var krist. Man bija jāiet projām no dzīvokļa, meita bija aizgājusi no mājām, darba nebija, bija tikai parādu jūra un uzticams kaķis.
Vai tad es gribēju būt skaidrā? Ja man kāds toreiz pajautātu, nezinātu, ko teikt. Droši vien. Tikai visas emocijas bija tā notrulinājušās, ka vēl aizvien uzskatu par brīnumu to, ka tomēr kaut kur gāju un kaut ko darīju. Vispirms jau kautru dienu uz kādu AA sapulci. Dažreiz pat no rīta un vakarā, jo nezināju, kur sevi likt. Tad mēģināju tikt skaidrībā ar meitu. Tur diemžēl iekritu intrigu lamatās ar bāriņtiesu un jaunajiem aizbildņiem, taču tiku galā arī ar to. Tas nebija iegansts atsākt dzert, un Augstākais deva vēl vienu iespēju, tiesa gan – tikai pēc trīs ar pusi gadiem, kad patiešām jau biju skaidrā.
Pamazām es AA sapulcēs sadzirdēju pavisam citas lietas. Pieķēros vairāk stāstiem par atveseļošanos, par to, ka tas ir iespējams. Iesākumā, protams, man saglabājās tāds kā skats no malas, skepse, bet, iepazīstot mūsējos tuvāk, uzklausot viņu pieredzi, pilnīgi nemanāmi pati sajutos kā mūsējā. Man vairs nebija sajūtas – viņi tur, Anonīmajos alkoholiķos, bet tieši otrādi – visur bija mūsējie. Tikpat nemanāmi nāca apjausma, ka sēžu sapulcē, klausos, kā kurš jūtas, kā kurš atveseļojas, un saprotu, ka pazudusi tā nenormāli smagā sajūta, ko var saukt arī par tieksmi, ka nejūtu vairs nekādu bezcerību, trauksmi, kaut kādu mūžīgo traģismu. Viss ir vienkārši un viegli. Atliek tikai rīkoties. Un es to darīju. Pateicoties soļiem, kaut kā palēnām mainīju attieksmi pret daudzām lietām savā dzīvē. Un turpinu mainīt.
Iesākumā man bija būtiski atzīt savas kļūdas, pieņemt, ka neesmu ideāla, ka man arī ir rakstura vainas, ka es arī mēdzu sāpināt cilvēkus un tā nav nejaušība, bet mans ego, kas man liek tā rīkoties. Bija grūti iemācīties būt godīgai pašai pret sevi, atzīt savu neizdarību. Visu mūžu biju dzīvojusi pašapmānā, ka esmu tik gudra, tik pareiza, taču realitāte izrādījās pavisam citāda. Ja dzerošajā laikā meloju vai kādu sāpināju, vai kaut ko neizdarīju laikā, tad vienkārši teicu – tā vajag, tā gadījās, tā ir nejaušība utt. Visa planēta griezās tikai ap manām vajadzībām, ap manu egocentrismu. Man ilgi nācās pārvērtēt savu attieksmi pret līdzcilvēkiem, pret situācijām. Nācās savas sapņu pilis pilnībā izjaukt un sākt celt citu dzīvi, balstītu uz realitāti.
Pamazām manā dzīvē ienāca arī kalpošana. Caur to var ne tikai daudz ko jaunu iemācīties praktiski, bet, jo īpaši skaidrības sākumā, sajust, ka esmu tomēr noderīga. Vēl aizvien ar pateicību atceros, ka skaidrības sākumā kādas grupas jubilejā mani nejauši atveda mazliet agrāk, vajadzēja pabeigt griezt salātus, un mani paaicināja uz virtuvi palīgā. Es biju tik pārsteigta, ka man uzticējās, iedomājās, ka es kaut ko tādu protu. Pamazām no salātu griešanas un krūzīšu mazgāšanas, protams, pievērsos arī citiem kalpošanas darbiem – esmu pat iesaistījusies vispārējā kalpošanā, bet tieši šie vienkāršie darbi deva man pamatu skaidrībai. Es atkal sajutos kā pilnvērtīgs cilvēks, noderīgs citiem cilvēkiem.
Pats galvenais, ko esmu iemācījusies sadraudzībā, ir pateicība. Un es nekad nesaku, ka skaidrībā man izdevās atgūt savu dzīvi. Nē, to veco dzīvi, pirms kļuvu par alkoholiķi, es vairs negribu, tā man beidzās ar pamatīgu krahu. Es izveidoju pilnīgi jaunu, izvērtējot vispirms jau pašai sevi. Ar tuvākajiem man arī ir citas attiecības – uzticēšanās un sapratnes pilnas.
Jā, es dārgi samaksāju par ieejas biļeti mūsu sadraudzībā. Bet es vēl aizvien esmu patiesi pateicīga Augstākajam, ka es šo biļeti nepazaudēju un izmantoju, lai arī ne ar pirmo reizi.
Šodien skaidrā 11 gadus 3 mēnešus.
I.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments