AA biedrs stāsta, kā norāvās, jo uzskatīja, ka ir par jaunu un nav vēl izbaudījis dzīvi.
Mana pirmā AA sapulce bija rehabilitācijas centrā. Tāds bija mans ceļš, neko nereklamēju. Es tur nonācu neilgi pēc 28. dzimšanas dienas, man paveicās. Mans tā laika darba devējs ilgi ar mani auklējās. Lai arī man vienmēr bija protests un noliegums par savu slimību, tomēr dziļi izmisis un vientuļš es meklēju palīdzību pie viņa, un darba devējs man piedāvāja iespēju iet rehabilitācijas centrā, darbavietas daļēji apmaksātā 28 dienu programmā. Tur bija gan par mani vecāki, gan arī jaunāki “cīņu biedri”, un pirmo reizi tā īsti sajutu piederību kādai cilvēku grupai. Mēs visi cīnījāmies ar ko tādu, ko nav iespējams uzveikt, un nekādi nespējām to pieņemt. Šī mūžīga cīņa mani arī noveda “Oāzē”, tā sauca pirmo AA grupu, kuru apmeklēju. Atceros, pirmajā sapulcē man bija ļoti liela tieksme un biju apjucis, bet kaut kur dziļi iekšienē klusībā jutu, ka esmu izglābies, tas mani kaut cik noturēja pie miera.
Es nevarēju apstāties pats saviem spēkiem un biju pieņēmis to jau kā likteni, pielāgojos tam, ka vienkārši esmu tāds. Mani gēni, vecāki, valsts un galu galā – es taču esmu mākslinieks! Bohēma un jaunības protests… Viss cits, tikai ne es bija atbildīgs par to, ka lietoju. Es lietoju visu, alkohols bija mana pirmā izvēle un galvenais jājamzirdziņš ilgus gadus, bet paralēli lietoju arī citas vielas. Pēc tam, kad iznācu no rehabilitācijas centra, gandrīz deviņus mēnešus biju tīrs. Kāpēc tikai gandrīz deviņus? Tāpēc, ka atgūt zaudētās attiecības man bija svarīgāk. Es nerakstīju soļus, sapulces apmeklēju, bet pēc kāda laika klusībā sāku sapņot par vietu kaut kur tālumā, kur varēšu mierīgi iedzert un atslēgties no visa.
Mana slimība atrada trumpi, kā paņemt mani. Tā bija mana jaunība. Ar šo kārti viņa mani atkal uzvarēja. Pirms sava pirmā un arī pēdējā garā norāviena es jutos tiešām labi un enerģijas pilns. Atguvis attiecības ar draudzeni, pēc laika sāku plānot, kā varētu viens bez viņas kaut kur aizbraukt un atpūsties. Es taču esmu smagi strādājis darbā un pirmo reizi mūžā tik ilgi bijis tīrs no vielām. Es biju jauns, bet vēl tā īsti neizdzīvojis jaunību, jo visu laiku bijis reibumā. Tolaik es to vēl īsti nesapratu. Likās, ka esmu pelnījis uzdzīvot, bet citus veidus, kā uzdzīvot, es nezināju. Tāpēc vienā jaukā dienā nopirku biļetes uz Barselonu un iepriekšējā dienā pirms lidojuma piezvanīju bijušajam uzdzīves biedram. Nākamajā dienā pamodos slimnīcā ar sašūtiem pirkstiem un piečurātām biksēm. Lietošanas laikā regulāri gāju gulēt, baidīdamies pamosties slapjā gultā, tāpēc tajās reizēs iebliezu vēl, lai nejustu vairs neko. Man pirms norāviena bija tik īsa atmiņa, ka biju par to pavisam aizmirsis.
Doma – nu kā, es taču esmu vēl jauns! – aizveda mani gandrīz divus gadus ilgā norāvienā, kur nomainīju alkoholu uz šņaucamām un pīpējamām narkotikām. Man bija grūti atgriezties realitātē, un tagad es biju atradis kaut ko tādu, ko lietojot, es neizrubījos, nenonācu slimnīcā, policijā vai slapjā gultā, toties pēc laika man nācās aiziet no dzīvokļa, jo visu naudu notērēju narkotikām, paliku parādā pāris tūkstošus saimniekam un pats aizgāju no darba. Nonācu viens mazā dzīvoklī Kauguros, kur depresīvi pa vakariem pīpēju narkotikas, bet pa dienu ar mikriņu braucu uz Rīgu filmēties. Biju labi apslēpis savu skumjo realitāti. Darbs man vienmēr kaut kā palīdzēja noturēties virs ūdens. Pat ne darbs, bet talants, tātad daba, tātad – Augstākais Spēks.
Šodien zinu, ka esmu palicis dzīvs, lai darītu Divpadsmito soli. Manai dzīvei beidzot ir jēga, un tajā pašā laikā es uzdzīvoju, izdzīvoju un sadzīvoju tīrs. Apstāties man palīdzēja paralēlā sadraudzība, kurā aktīvi darbojos arī šodien. Un beidzot varu izdzīvot savu jaunību. Pirmo auto, romantiskas attiecības skaidrā un sapņu piepildīšanu. Šodien esmu Vācijā, braucu gar Reinas skaistajiem krastiem un rakstu šo, bet pirms nedēļas vēl biju Ņujorkā un tieši domāju – ak Dievs, cik labi, ka nenonācu tur lietošanas laikā!
Esmu pateicīgs, jauns un dzīvot gribošs. Un, pats galvenais, es spēju kaifot pa dzīvi tīrs, apmeklēt reivu, koncertus, būt traks un radošs, man nav garlaicīgi, es spēju paveikt daudz vairāk. Es izdaru savu mājas darbu: kalpošana, soļi, sapulces, un esmu brīvs.
Kaspars D., 6 gadus skaidrā
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments