Straupes grupai kā mazai provinces grupai ir īpaši svarīgi nepalikt ilgstoši tikai savā mazajā lauciņā, bet būt atvērtai un spēt sadarboties ar citām grupām.
Dalīšos savā atveseļošanās pieredzē. Manas skaidrības pamatā bija AA sapulču apmeklēšana, tai skaitā Soļu sapulces, kurās kopā lasījām Lielo grāmatu. Neesmu bijusi nevienā no ārstniecības iestādēm. Šobrīd rit mans septiņpadsmitais skaidrības gads, man ir bijušas trīs AA grupas, kuras dēvēju par mājas grupām.
Pirmā bija Ventspils “Vindava”, kur uzsāku skaidrības ceļu, jo sapratu, ka sapulces ir nepieciešamas manai izdzīvošanai. Cītīgi klausījos AA biedru pieredzē, aktīvi braucu uz citām Latvijas AA grupu sapulcēm un rīkotajiem pasākumiem, krājot zināšanas un saprašanu par AA programmu un tradīcijām.
Skaidrības piektajā gadā no Ventspils pārcēlos uz Jūrmalu, Kauguriem. Tur izdevās atjaunot Kauguru AA grupas darbību, un uz laiku tā bija mana otrā mājas grupa. Diemžēl šī grupa ilgi nepastāvēja, pēc manas pārcelšanās tā drīz vien pajuka.
Dzīvojot Jūrmalā, saņēmu piedāvājumu strādāt Straupes Narkoloģiskajā slimnīcā un kopā ar vīru pārcēlos uz Straupi, kur sākām strādāt ar atkarīgajiem jauniešiem. Tā kā mans ikdienas profesionālais darbs bija saistīts ar atkarīgajiem, nospriedu, ka man nav nepieciešams regulārs sapulču apmeklējums. Dažkārt aizbraucu uz kādu sapulci tuvākajās AA grupās, apmeklēju AA pasākumus un ballītes. Uz AA pasākumiem ņēmu līdzi atkarīgos pusaudžus. Ar AA programmu, principiem jaunieši bija iepazīstināti, jo tā bija iekļauta jauniešu rehabilitācijas programmā. Šajā laikā biju iedomājusies, ka ar profesionālo darbu varēšu aizstāt vajadzību pēc AA, biju sajaukusi darbu ar vēsts nešanu un savu atveseļošanos. Par laimi Augstākais Spēks kārtējo reizi mani pasargāja, es paliku skaidrā, neizdegu vai neiedzīvojos citās mentālās veselības problēmās. Pēc kāda laika tiku pie savas trešās un tagadējās mājas grupas.
Kā tad tas notika? Kolēģi zināja, ka abi ar vīru esam AA biedri un ka esam mainījuši savas dzīves ar AA programmas palīdzību. Viens no kolēģiem mūs uzrunāja, izstāstīja sāpi par krustdēlu, kurš stipri dzerot, un vaicāja, vai mēs kā AA pārstāvji varētu parunāt un palīdzēt viņa radiniekam to pārtraukt. Pieklājīgi viņam atteicām un iedevām kontaktinformāciju, kur krustdēls var vērsties, ja pats vēlēsies risināt savas atkarības problēmas.
Kādu dienu man piezvanīja AA biedre, kura tobrīd atradās rehabilitācijas programmā, un vaicāja: “Hei, Kristīne, man te blakus stāv viens kungs no Straupes. Uz kurieni lai viņš dodas pēc programmas pabeigšanas?” Atbildēju, ka varu iedot savu tālruņa numuru un pavadīt uz kādu no AA grupām tuvākajās pilsētās. Viņa pauda izbrīnu, ka mums Straupē nav grupas. Paskaidroju, ka Straupe ir maza apdzīvota vieta ar nelielu iedzīvotāju skaitu, proti, ciems ar nedaudz vairāk kā 400 iedzīvotājiem, un šeit nebūs pietiekami daudz cilvēku, kuri meklēs AA sapulces. Turklāt 30 km rādiusā ir Sigulda, Cēsis, Limbaži, nedaudz tālāk – Valmiera. Uz brīdi jautājums par AA grupu Straupē bija izsmelts, līdz iepriekšminētais kungs vēlreiz mūs uzrunāja un sacīja: “Mēs Straupē esam trīs vīri, kuriem ir vēlme darboties ar AA programmu un ir sameklēta vieta sapulcēm. Jūs tikai abi atnāciet un parādiet, kā tas jādara, tālāk mēs paši…”
Šādam lūgumam nevarējām atteikt, un 2017. gada 8. martā notika pirmā Straupes AA sapulce. Pirmajā sapulcē bijām pieci – es, mans vīrs Arnis J. un vēl trīs vietējie. Uģis M., kurš ticēja, ka AA darbojas un spēs paveikt labas lietas. Otrs bija Jānis, kurš savu skaidrību divu gadu garumā uzturēja ar Augstākā Spēka palīdzību un draudzes atbalstu. Trešais bija Andrejs, alkoholiķis, kurš bijis tikko kā pabeidzis rehabilitācijas programmu un meklēja savu mājas grupu. Ziņas par sapulcēm Straupē izplatījās, un jau nākamajā sapulcē pievienojās Edvīns no Cēsīm. Vēlāk atnāca Dzintriņa un pēc gada pievienojās Kalvis, jaunais cilvēks, par kuru viņa radinieks turēja rūpi. Pats krusttēvs laika gaitā secināja, ka tomēr nav alkoholiķis, vairāk sevi identificēja ar kādu no paralēlajām sadraudzībām. Grupā smejamies, ka Straupes grupas iniciators bija nealkoholiķis, kurš nodibināja grupu savam krustdēlam.
Pirmās sapulces notika Uģa privātajā pirtiņā, vēlāk Jānis vienojās ar sociālo dienestu par iespējām izmantot vietējās pašvaldības telpas. Saistībā ar grupas telpām bijuši vairāki kuriozi. Lai varētu izmantot telpas, pašvaldības darbinieki ir prasījuši uzrādīt sertifikātu, kas man kā speciālistei dotu tiesības vadīt AA grupas. Protams, man tāda dokumenta nebija. Labi, ka pēc paskaidrojuma, kas ir AA, un, ņemot vērā manu darba vietu, rehabilitācijas centru, mums atļāva izmantot telpas sapulcēm. Slēgt līgumu par telpu izmantošanu pašvaldība nepiekrita birokrātisku apsvērumu dēļ. Īres maksas vietā grupa sociālo dienestu apgādāja ar AA materiāliem. Par grupas nosaukumu diskusiju nebija, palika vārds “Straupe” – tāda kā alkoholiķu meka, kā atpazīstams brends. Par sapulču norises laiku izvēlējāmies pirmdienas vakaru, jo tas ir laiks, kad apkārtnes pilsētās nav sapulču. Lai grupai būtu literatūra, izmantojām iespēju saņemt “Starta komplektu” no sadraudzības biroja.
Sapulču norises kārtību veidojām, ņemot vērā vecbiedru ieteikumus un citu grupu pieredzi, un pieturoties pie AA tradīcijām un principiem. Katrā sapulcē lasām AA apstiprināto literatūru, cenšamies ievērot sapulču garumu – vienu stundu. Straupes grupas tradīcija ir sapulces noslēgumā pēc Dvēseles miera lūgsnas noskaitīt tēvreizi.
Pēc narkoloģiskās slimnīcas slēgšanas pašvaldība mums ierādīja telpas tautas namā, kas neatbilda mūsu vajadzībām, jo bija situācijas, kad sapulces laikā cauri telpai ar grabošiem spaiņiem turpu šurpu joņoja vietējais apkopējs, tāpēc meklējām citus variantus.
2019. gada sākumā Jānis M. uzrunāja Straupes draudzes mācītāju un vienojās par telpu nomu draudzes mājā. Draudzes pārstāvji bija ļoti pretimnākoši, pat pārkārtoja savu pasākumu grafiku, lai ievērotu mūsu anonimitāti. Tāpat, pateicoties draudzes atbalstam, izdevās vieglāk pārdzīvot pandēmijas ierobežojumu laiku, AA biedriem atļaujot noturēt sapulces baznīcas lielajā ēkā. Šīs tikšanās reizes palīdzēja saliedēt grupas kodolu, veicināja vienotību un palīdzēja saglabāt sapulču nepārtrauktību, lai pēc ierobežojumu atcelšanas tās atsāktos ar jaunu sparu.
Manas sākotnējās bažas, ka cilvēki nenāks uz sapulcēm, neattaisnojās. Atbalsta meklētāji uzrodas gan tuvējā apkaimē, gan brauc no apkārtējām pilsētām. Grupa dzīvo savu dzīvi ar pacēlumiem un kritumiem. Ir bijis periods, kad uz sapulcēm ierodas divi trīs cilvēki. Vīram teicu, ka aiziešu pirmdienas vakarā uz sapulču vietu un, ja tur neviena nebūs, tad mierīgu sirdi varēsim grupu slēgt. Tomēr tāda reize nepienāca, vienmēr pie durvīm kāds gaidīja. Bija laika posms, kad uz Straupes grupu regulāri nāca kaimiņos esošā privātā atveseļošanās centra klienti. Gandrīz katrā sapulcē bija kāds jaunatnācējs. Šī situācija ienesa grupā izmaiņas, regulāri dalījāmies par Pirmo soli, jau sākām apsvērt sapulces formāta izmaiņas, bet tas nebija nepieciešams, jo jaunatnācēju plūsma saruka.
Šobrīd, 2024. gada rudenī, Straupes grupa pastāv vairāk nekā septiņus gadus. Grupas kodolu veido septiņi astoņi alkoholiķi, kuri regulāri apmeklē sapulces. Ir grupas biedri, kas brauc no Vidrižiem, Siguldas, Tūjas, Cēsīm un Priekuļiem. Regulāri rīkojam sirdsapziņas sapulces, neaizmirstam par grupas inventarizāciju. Kādā no AA pasākumiem dzirdēju pieredzi – lai grupa efektīvi darbotos, katram tās dalībniekam jāuztic kāds pienākums. Šo ieteikumu ņēmām vērā, un līdztekus ierastajiem amatiem, kā vispārējās kalpošanas pārstāvis, mantzinis, Straupes grupā parādījās tādi kalpošanas amati kā atbildīgais par dāvanām, apmeklējot citas grupas, AA avīzes drukātājs un tamlīdzīgi. Grupai ir savs WhatsApp čats, kurā katru dienu tiek ievietoti citāti no ikdienas pārdomām. Sekojam līdzi notikumiem Latvijas AA sadraudzībā, grupas pārstāvji piedalās Vispārējās kalpošanas konferencēs un Vidzemes reģiona aktivitātēs. Straupes grupai kā mazai provinces grupai bija īpaši svarīgi nepalikt ilgstoši tikai savā mazajā lauciņā, bet būt atvērtai un spēt sadarboties ar citām grupām, uzklausīt citu grupu pieredzi un dalīties savējā. Ir bijuši brīži, kad neiet tik gludi. Ir atšķirīgi grupas biedru viedokļi un uzskati par dažādām lietām, piemēram, par sadarbību ar telpu iznomātājiem vai par grupas sirdsapziņas sapulcēm. Kādam nepatīk, ka par organizatoriskajiem jautājumiem tiek runāts tik daudz, savukārt cits uzskata, ka par tiem tiek runāts par maz utt., ir aizvainojumi. Tādi mēs – alkoholiķi – esam, tik dažādi. Brīžos, kad starp grupas biedriem uzsvilst emocijas, svarīga ir vecbiedru pieredze un spēja saglabāt vēsu prātu un ar mīlestību un iecietību tās risināt. Esmu vaicājusi pēc padoma, kā līdzīgas grūtības risinājušas citas grupas, par grūtībām grupu dzīvē esam diskutējuši arī reģiona tikšanās laikā.
Es vairs nemēģinu filozofēt, ka varbūt AA sapulces nav man vajadzīgas, jo AA ir mana terapija un dzīvesveids. Sākotnēji es no sapulcēm tikai ņēmu, jo tas bija vajadzīgs manai izdzīvošanai. Es neaizdomājos par tradīcijām, kalpošanas nozīmi manā skaidrībā. Iepriekš nebiju novērtējusi, cik nozīmīga ir AA sapulce kā efektīvs vēsts nešanas veids alkoholiķim un AA grupa, kas to nodrošina. Es saku paldies savam Augstākajam Spēkam un visām AA grupām, caur kurām norisinājies mans atveseļošanās ceļš. Citā ilgāk, citā mazāk, citā esmu pabijusi tikai uz īsu mirkli. Visas tās ir unikālas un neatkārtojamas ar savu īpašo rozīnīti, un no visām es esmu ko guvusi, mācoties dzīvot skaidrā un ar prieku.
Sadraudzībā –
Kristīne K. Straupē
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments