Joprojām jūtos, ka draugu man AA nav. Ir tuvi biedri, kuru skaidrība mani uzrunā un kuriem ir kaut kas, ko es gribētu sev.
(dublis viens, aizvakar)
“Nāc uz sapulcēm, bet, ja vēlreiz uzrakstīsi man kaut ko rupju, tiksi nobloķēta*,” es ātri iesitu vacapa zaļajā ekrāniņā. Paiet pusminūte. Atkal atveru aplikāciju. Robežas, man ir jāmācās vilkt skaidras robežas.
“пошла нахуй!” tur stāv rakstīts.
Es skumji pasmaidu un izvēlnē sameklēju opciju “bloķēt kontaktu”.
-----------------------------------------------------------
(dublis divi, pirms aptuveni trim mēnešiem)
Mēs ar AA māsu pēc sapulces sēžam iepirkšanās centra ēstuvju stāva rosīgajā dunoņā. Kamēr mums apkārt virmo ceptu ēdienu smarža, glāžu šķindoņa, cilvēku balsis un no skaļruņiem plūstošais skaņuceliņš, es viņai sūdzos par kārtējo gadījumu, kad esmu apmainījusies ar AA brāli ar tālruņa numuriem un pāris dienas vēlāk viņš man zvana ar acīmredzamiem (ausīmdzirdamiem?) romantiskiem nolūkiem.
“Aicināt tikai sapulcēs satiktu cilvēku uzreiz uz kino, divatā, kādā sakarā, tas ir tik aizdomīgi, velk uz randiņu,” es gaužos. “Es vienkārši gribu draudzēties.”
Māsa piešķiebj galvu.
“Kāpēc tu tik ļoti gribi ar viņiem draudzēties?”
Aiz loga lēni riet sestdienas saule.
-----------------------------------------------------------
(dublis trīs, 29. maijs)
Pēc hokeja bronzas Latvijai, pilnīgi palaidis garām ziņas par izsludināto valsts brīvdienu, jo biju AA grupas piknika izbraukumā, un gandrīz ieradies darbā, samiegojies sēžu savā mīļākajā kafeīnā un laiski vēroju Brīvības ielas cilvēku un satiksmes plūsmu. Saprotu, ka esmu piefiksējis pattern – uzvedību, kas atkārtojas: ķiverotie cilvēciņi uz močiem, braucot cits citam garām, pieliec galvu, atzīstot un pamājot cits citam. Kā tāda slepena brālība.
“Piederība,” nodomāju. “Piederība grupai ir tik pamata, un tik svarīga lieta.”
-----------------------------------------------------------
(dublis četri, šobrīd)
“No proto-baltu-slāvu *draugás, no proto-indoeiropiešu *dʰrewgʰ- (“būt citam, būt otram”). No nozīmes “cits, otrs” radās divas nozīmes “draugs” un “ienaidnieks, ļaunums”. (..) Baltu un slāvu valodās ir saglabājusies tikai nozīme “draugs”...”
Es aizveru Vikipēdijas lodziņu interneta pārlūkā. Tuvojas raksta nodošanas dedlains.
Jā. Kāpēc es tik ļoti gribu ar viņiem draudzēties?
-----------------------------------------------------------
Pirmajā grupā, kur uzsāku savu skaidrību, patiesībā jau pirmajā sapulcē, mani piesaistīja saliedētība, ko, man likās, demonstrēja sapulces biedri, vienoti atbalstot otru jaunatnācēju. Pēc sapulces noslēguma grupas kodols palika tiešsaistē vēl uz pusstundu, regulāri – ilgāk, lai apspriestos, jokotu, triektu sviestu, bieži vien arī strīdētos par AA literatūru, tradīcijām utt., teju vai līdz shizmām (tā bija mīļākā, jo dramatiskākā daļa). Arī otrajā grupā, uz kurieni pārcēlos, uzkavējos divu iemeslu dēļ: biedri šķita esam veiksmīgi, funkcionējoši cilvēki ar labiem darbiem, hobijiem, attiecībām, un biedru starpā, šķita, pastāvēja uz kopīgām interesēm un pasaules uzskatiem balstīta draudzība. Varētu teikt, ka mani piesaistīja personības, nevis principi. Es gribēju to, kas ir viņiem, – to, kas no malas izskatījās kā normāla dzīve un cieša, silta draudzība.
Un kādu laiciņu šī absolūtās vienotības un draudzības ilūzija mani nesa uz priekšu, taču ar laiku no tās sāka pamazām lobīties nost spožais, ārējais krāsas slānis. Grupā cilvēki nāca un gāja, daži pazuda un neatgriezās, daži aizklejoja uz citām grupām vai citām sadraudzībām. Sirdsapziņās un sociālajos tīklos uzvirmoja sīki konflikti un fundamentālas nesaprašanās, kuras nekādi netika racionāli risinātas, visbiežāk izlīdzoties ar bloķēšanu, pārstāšanu sarunāties un aiziešanu, durvis aizcērtot. Cik pārsteidzoši, bet izrādījās, ka ne tikai man, bet arī citiem ir dažnedažādi piesaistes veidošanas traucējumi. Tad izrādījās, ka, pasakot biedriem “nē” un uzstājot uz savu, atšķirīgu viedokli, viņu attieksmes laipnuma koeficients strauji krītas. Sāku justies neērti, un AA man aizvien vairāk sāka atgādināt toksisko vidi, kurā uzaugu – vietu, kurā problēmas tika noklusētas un ignorētas un visi izlikās un bieži vien arī piemuldēja, ka viss ir labi.
Kā parasti, fokusējoties uz negatīvo, nespēju apstāties un visur sāku saskatīt tikai to, aizmirstot par visiem labajiem momentiem, kas arī bija gan grupā, gan manās attiecībās ar brāļiem un māsām. Nolēmu, ka man mājas grupu nevajag, un vienkārši gāju uz dažādām sapulcēm, kurās fiziski jutu pozitīvu enerģiju – tobrīd palēnām sāka atjaunoties manas galvas saikne ar ķermeni, dzerošajā dzīvē tā bija atvienojusies teju pilnībā. Būšana AA man tad atgādināja ceļošanu vienatnē caur lielu lidostu vai dzelzceļa staciju, kur krustojas daudzu dažādu cilvēku ceļi un man ir iespēja piedzīvot pilnīgu svešinieku pēkšņo labsirdību.
Šeit saīsināšu stāsta laika nogriezni (notika vēl ļoti daudz kas) un pārlēkšu atpakaļ uz šodienu (dublis pieci) – joprojām jūtos, ka draugu man AA nav. Ir tuvi biedri, kuru skaidrība mani uzrunā un kuriem ir kaut kas, ko es gribētu sev. Ir biedri, kurus sajūtu kā sev tuvus, jo viņu dzīvesstāsti man ir ļoti saprotami. Ir biedri, kuriem jūtos bezgala pateicīgs par sniegto atbalstu un beznosacījumu pieņemšanu. Ir pat daži biedri, kuriem, jūtu, varu vienmēr piezvanīt. Starp citu, ir arī biedri, kuri man riebjas un no kuriem jūtos atsvešināts, un reizēm šīs kategorijas pat pārklājas un kombinējas. Būtu interesanti uzzināt, vai kāds AA šobrīd mani uzskata par savu draugu. Bet tomēr attiecības AA man nav gluži tas pats, kas draudzība, lai gan sarunas un atklāšanās intimitātes ziņā bieži vien pārsniedz to atklātības līmeni, kādu esmu sasniedzis jebkurā ilggadējā draudzībā ārpus AA. Zemapziņā rēķinos, ka nav tādas nemainīgas stabilitātes, šodien mēs sarunājamies, rītā es varbūt šo cilvēku vairs nekad neredzēšu vai arī viņš sāks uzvesties pavisam savādāk (ir gadījies). Viss, kas pateikts šodien, rīt var vairs nebūt taisnība. Stabilas ir manas attiecības ar Augstāko Spēku un mana uzticēšanās sadraudzībai kopumā abstraktākā nozīmē – kā tādam globālam tīklam. Starptautiskajai AA lidostai.
Bet es joprojām gribu draudzēties. Man, cilvēkam bez īstas ģimenes, kuram pasaulē vieta bija jāmeklē pašam, ļoti pietrūkst māju un savas cilts, respektīvi, attiecību, kuras balstās uz savstarpēju cieņu, patiesumu, uzticēšanos, īstu sapratni, kopā būšanu un vienam otra patiesu saskatīšanu (kas ir reta lieta), nevis izdevīgumu vai nepārtrauktu apmaiņu ar kaut ko (kā es redzu romantiskās attiecības un formālas, seklas pazīšanās). Draugi man ir svarīgākā attiecību forma šajā dzīvē (iespējams, tāpēc arī pati idealizētākā), jo man nav, nekad nav bijis, vecāku vai radu – stabilu struktūru, pie kurām vajadzības gadījumā atgriezties.
Līdz galam nezinu, vai sadraudzība man par šādu struktūru ir tapusi. AA man nodrošina skaidrību – ne vairāk un ne mazāk. Turpinu cerēt, ka, esot sadraudzībā ilgāku laiku un arī pašam pamazām mācoties būt atklātākam un pieaugušākam, palēnām augs un veidosies vairāk dziļāku un jēgpilnāku attiecību, tāpat kā pamazām aug mans pirmais paša auklētais istabas augs. Bet varbūt vientulība un arī tās sniegtā domāšanas un būšanas brīvība, ko turu tik augstā vērtē, man ir tik ļoti fundamentāls esības veids, ka tas nekad nemainīsies. Tie gan nav jautājumi, kurus es varu izlemt pats. Jūtu, ka man tie ir jāatdod Augstākajam Spēkam.
Draudzīgais Links
*Raksta autors ir nebināra persona, kas uz sevi attiecina gan sieviešu, gan vīriešu gramatisko dzimti, lietojot to paralēli. “Vīnogas” redakcija respektē autora rakstību.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments