Caur padošanos un darbību Devītā soļa apsolījumi piepildījās. Bet tas ir process, viņa apgalvo. Tas nenotiek acumirklī kā klikšķis.
Nesen AA sapulcē dalījos par Devītā soļa apsolījumiem, un mana pieeja bija pieskarties pieredzei tikai ar dažiem no tiem. Izdomāju, ka runai par apsolījumu piepildīšanos manā dzīvē nepieciešams konteksts un tas izrietēs no ieskata manā dzīvē bez apsolījumiem.
Mana sponsore nesen izteica novērojumu: kad mēs runājam par to, “kā bija”, mēs, iespējams, pārāk daudz koncentrējamies uz mūsu aktīvo alkoholismu un pārāk maz uz agrīno skaidrību. Kad saku “mēs”, es patiesībā domāju sevi.
Ņemot vērā sponsores teikto, dalīšos pieredzē ar dažiem no Devītā soļa apsolījumiem, izmantojot savu pieredzi agrīnā skaidrībā (pirms apsolījumiem), man briesmīgā, briesmīgā periodā, kas ilga līdz manas skaidrības ceturtajam gadam. Aktīvs alkoholisms bija drausmīgs. Attiecības, karjera, finanses, mana garīgā un fiziskā veselība un mans vienkāršais cilvēciskais gars – tas viss bija sabrucis līdz gandrīz pilnīgai iznīcībai.
Kad ierados AA, regulāra sapulču apmeklēšana, Augstākā Spēka žēlastība un agrais soļu darbs ar sponsoru pārvērta izmisumu par patiesu beznosacījumu padošanos un vēlmi būt skaidrā. Šī izmisuma un padošanās, un gatavības dāvana ir pieturas punkts uz manas personīgās kartes, kas ir tieši saistīts ar Devītā soļa apsolījumu piepildīšanos. Izmisums lika man palikt. Tas lika man meklēt Augstāko Spēku. Tas virzīja mani caur soļiem. Un tas lika man palīdzēt citiem, kad es to negribēju.
Mūs pametīs bailes no cilvēkiem un materiālās nedrošības.
AA burziņā ierados ar trauksmi, egoistiskām bailēm un sačakarētu nervu sistēmu. Nereti stāvēju aiz baznīcas pagraba kolonnām vai aiz savas sponsores muguras kā ēna, cenšoties izvairīties no visiem. Sponsore lika man iet laukā un stāvēt kopā ar pīpētājiem. Paldies Dievam par biedriem pīpētājiem. Sponsore zināja, ka viņi ar mani uzsāks sarunu. Diezgan ilgu laiku, gan sapulcēs, gan ārpus tām, mani iekšēji un ārēji pārņēma bailes. Ķermenis vibrēja, zobi klabēja, manī pieauga panika, un es bēgu uz mājām kā mazs bērns bēg no rotaļlaukuma.
Aizbēgusi uz mājām, es naktī un atkārtoti no rīta lūdzos, prasot palīdzību. Un tad, nākamās dienas vakarā, gāju atpakaļ uz AA sapulci. Un (jo man bija likts tā darīt) es bieži pa ceļam savācu kādu meiču no vietējās rehabilitācijas, ko vest sev līdzi. Tobrīd es nespēju labi nest vēsti, taču man bija automašīna un sapulču saraksts. Vedu vairākas sievietes uz sapulcēm – uz turieni, kur bija vēsts.
Strādāju darbus par minimālo algu, stūmu slotu, vācu metālu, vadāju automašīnu detaļas. Iepriekš man bija vidēja līmeņa vadītāja karjera komplektā ar prestižu un veselības apdrošināšanu, un pensijas plānu. Agrīnajos skaidrības gados jumtu virs galvas man nodrošināja ģimenes loceklis, un es ar grūtībām varēju samaksāt par saviem smēķiem un benzīnu. Ilgojos pēc savas dzīvesvietas. Ilgojos pēc naudas un baidījos, ka mana situācija nekad neuzlabosies. Un meičas, kuras vedu uz sapulcēm, vienmēr pasūtīja sev glaunas kafijas. Gāju pie savas sponsores sūdzēdamās. Teicu: “Vai man tiešām ir jāizmaksā viņām kafija?”
Šodien jūtos ērti sapulcēs, kurās esmu viena starp daudziem, vienkārši sadraudzības biedre. Bet nokļūt līdz šim stāvoklim prasīja daudz – daudz Augstākā Spēka un daudz darbības. Man riebās iet dzert kafiju vai pat ēst saldējumu. Tomēr piekritu. Uzņēmos pienākumus savā grupā. Runāt grupas cilvēku priekšā bija man teju vai traumatizējoši, tomēr to darīju. Neatlaidīgi pielietoju “baiļu lūgšanas” un “lūgties kā apmātam” instrumentus. Pieņēmās spēkā arī mana pieņemšanas spēja, un es sāku aizvien mierīgāk sadzīvot ar faktu, ka man ir neirotiska iedaba, tieši tāpat kā Džimam, tam tēlam no Lielās grāmatas. Manā skaidrības procesā lielu lomu spēlēja laiks un darbošanās.
Atbrīvošanās no finansiālās vai ekonomiskās nedrošības vispirms parādījās līdz ar pāris dolāru uzrašanos manā kabatā. Mēs zinām, ka ekonomiskā drošība nav par naudu. Tā ir par sajūtu, ka viss ir kārtībā – gan tad, kad nauda ir, gan tad, kad tās nav. Man finansiālā drošība iesakņojās ar laiku pamainītu prioritāšu un pieņemšanas rezultātā. Pieliku intensīvas pūles, lai atgūtu savu karjeru, jo biju pārliecināta, ka tā man liks justies labāk un dos iespēju iegūt kārotās mantas, tai skaitā māju. Pavadīju gadus, cenšoties īstenot savu plānu. Taču tas nenotika.
Pēc vairāk nekā 10 gadus ilgiem, neveiksmīgiem darba meklējumiem piedzīvoju patiesu padošanos profesionālās karjeras, vērtības, naudas un mantiskajā jomā. Man šodien pieder tas, ko man ir paredzējis mans Augstākais Spēks, un ar to pietiek. Vairs nav spiediena. Darbs ir pietiekami labs. Alga ir pietiekama. Īrētais dzīvoklis ir pietiekams, pat ar tā 1970. gadu koka paneļu apšuvumu.
Visa mūsu attieksme un skats uz dzīvi mainīsies.
Tajos agrīnajos gados, kad dzirdēju Devītā soļa beigās uzdoto jautājumu “Vai šie ir pārspīlēti solījumi?”, savā galvā kliedzu: “Sasodīts, ir gan!” Nemūžam nebūtu to teikusi skaļi, bet tā bija mana skaļā un pastāvīgā iekšējā atbilde. Padošanās ne obligāti nozīmē rāmumu. Es zinu, ka tā var to nozīmēt, taču ne šajā gadījumā. Staigāju apkārt ar tādu attieksmi, it kā debess teju, teju nogāzīsies. Sajūta bija tāda, it kā dvēsele ciestu zobu sāpes pa visu ķermeni.
Taču, tā kā biju apmācāma, varu pārliecināti un priecīgi ziņot, ka ar mani ir notikusi galvas noraušanas un pieskrūvēšanas atpakaļ pieredze. Pilnīga pārkārtošanās. Es vienkārši redzu lietas savādāk.
Bija tik daudz mazu darbību, mazu padošanos. Bija kopā ar sponsori pavadītais laiks un lūgsnas pēc spēka paveikt lietas, ko tolaik nespēju, un arī šodien vēl aizvien nespēju paveikt. Lielākoties es mijiedarbojos ar pasauli kā glāze-ir-uz-pusi-pilna tipa cilvēks. Pamatā viss ir labi, arī bēdīgajās un grūtajās dienās. Un tad ir lieliskās dienas. Ir brīži, kad viss ir brīnišķīgi. Mums visiem tādi ir. Nejokoju, ir dienas, kad jūtos kā Grinčs multenes beigās, kad viņa sirds aug lielāka un lielāka un izlaužas laukā no kadra. Tās ir dienas, kad mana sirds ir plaša un pateicīga, ne vairs tik sasodīti maziņa un sacietējusi.
Pagātni mēs nenožēlosim, taču to arī neaizmirsīsim.
Tajos agrīnajos skaidrības gados slapstījos apkārt, it kā baidoties, ka mani kāds atmaskos. Ironija slēpās tajā, ka es biju AA. Es jau biju pieķerta! Tolaik biju tāda tukša čaula. Man trūka morālās inventarizācijas. Man trūka spējas atlīdzināt. Un man trūka pārmaiņu un kalpošanas.
Atceros sarunu ar sponsori, pēc kuras spēru soli uz priekšu savā inventarizācijā. “Jūtos vainīga,” teicu. Viņa pagriezās pret mani un teica: “Labi. Tev būtu jājūtas vainīgai. Tas ir progress. Vesela persona justos vainīga.”
Tagad man ir skaidrs, ka jutos slikti par sevi kopš dienas, kad noliku malā glāzi. Taču man bija nepieciešama morāla inventarizācija, lai paaugtos un justos slikti par to, ko biju nodarījusi citiem cilvēkiem. Nebiju veltījusi daudz domu tiem, kam biju uzminusi virsū. “Mēs kāpjam uz kāju pirkstiem mūsu līdzcilvēkiem.” (tulkojumā latviešu valodā “mēs ar elkoņiem izgrūstām apkārtējos” (“Anonīmie alkoholiķi”, 52. lpp.) – red.). Neredzēju tālāk par šīm kājām.
Man bija ļoti spēcīga pieredze ar atlīdzināšanu ģimenei, cilvēkiem, kuriem es rūpēju, un tādiem, kas par mani neko daudz nedomāja. Lai satiktu dažus no šiem cilvēkiem, man bija jāmēro krietni gari ceļa gabali. Šodien iegūtā brīvība no pagātnes nožēlošanas ir rezultāts tam, ka uzņēmos atbildību par postu, ko esmu nodarījusi, un centos to labot. Tam bija nepieciešami gadi.
Nu jau 16 gadus es pastāvīgi kalpoju mūsu štata cietumā. Tur iekšā – vai arī, kad pavadu laiku ar sponsorējamo, vai runāju ar kādu jaunpienācēju stāvlaukumā netālu no pīpētājiem – es visskaidrāk apzinos, ka, Lielās grāmatas vārdiem izsakoties, “Dieva rokās mūsu tumšā pagātne pārvēršas mums vērtīgā ieguvumā, – un citiem tā ir atslēga dzīvei un laimei”.
Mūsu brīnumainā atveseļošanās programma ir līdz malām pilna ar solījumiem. Gribu pieminēt dažus Lielās grāmatas apsolījumus, kas nav Devītajā solī. Laikam mans mīļākais: “Atrisinājums ir.” Un tad ir vēl arī: “Mēs esam pārstājuši pret kaut ko cīnīties, pat pret alkoholu.” Un par lūgšanu un meditāciju: “Tā darbojas, ja mēs pret to pienācīgi izturamies un pie tā strādājam.” Un tad šis skaistulis no Divpadsmitā soļa: “Praktiskā pieredze rāda, ka visnoturīgāko imunitāti pret dzeršanu veido intensīvs darbs ar citiem alkoholiķiem. Tas darbojas arī tad, kad citas aktivitātes cieš neveiksmi.”
Kopš dienas, kad padevos, apsolījumi sāka piepildīties manā dzīvē, pat ja sākotnēji es to neapzinājos. Šeit es gribēju padalīties ar to, ka tas bija process, nevis klikšķis. Mana pieredze sakrīt ar Devītā soļa apsolījumu noslēguma apgalvojumu: “Mūsu vidū tie turpina piepildīties – dažreiz ātrāk, dažreiz lēnāk. Tie vienmēr īstenosies, ja mēs to labā strādāsim.”
Elisona H., Varvika, Rodailenda
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (September, 2022). Reprinted with permission.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Commentaires