Līdz skaidrības sākumam manā romantisko attiecību portfolio vidējais romantikas ilgums bija ap sešiem mēnešiem. Pēc tam aktīvi meklēju izeju no esošās situācijas.
Kad gribu sasmīdināt pilnu telpu anonīmo alkoholiķu, stāstu, kā mans labākais draugs reaģēja uz paziņojumu, ka esmu AA un cenšos vairs nedzert. “Tu dzer tik daudz tāpēc, ka neesi precējies un tev nav ģimenes!” viņš secināja, gandrīz pārliecināts par savu taisnību. Toreiz biju skaidrības pašā sākumposmā, tāpēc īsti nezināju ko atbildēt, bet jau tad sapratu, ka viņa “dziļā” analīze ir pupu mizas. Kā iesmēja viens no AA brāļiem, kad dalījos ar šo stāstu sapulcē: “Es dzēru tieši tāpēc, ka biju precējies.” Protams, arī tāda atbilde ir muļķības, bet tā bija trāpīga un komiska replika uz mana drauga “psihoanalītisko” secinājumu. Lai kā arī būtu ar manas dzeršanas patiesajiem iemesliem, kad 38 gadu vecumā dalījos ar draugu par savu nesen izvēlēto skaidrības ceļu, es tiešām nebiju ne reizi precējies un man nebija savas ģimenes. Bet iemesls tam nebija nespēja atrast dzīvesbiedru, tā bija izvēle.
Lūk, nedaudz konteksta. Jau kopš agrīniem tīneidžera gadiem neizjutu pārāk lielu diskomfortu attiecībās ar pretējo dzimumu. Es nesaku, ka biju tas, kuram ienākot telpā, visas sieviešu kārtas pārstāves izkusa, bet, vispārinājumos runājot, man nekad nav bijušas problēmas ar meitenēm. Arī pieaugot par vīrieti, romantiskās attiecības man veidojās salīdzinoši viegli. Labi zināju savus limitus un kāda tipa sievietes ir ārpus manas līgas, un nekādā gadījumā neapgalvoju, ka varēju dabūt jebkuru beibi. Gribu tikai norādīt, ka mana vecpuiša statusa iemesls nebija nespēja atrast kandidāti, kura vēlētos veidot kopdzīvi ar mani. Biju vecpuisis, jo tā, man šķita, es jutos vislabāk. Par to visvairāk pārdzīvoja mana māte, kura, gadiem ejot, aizvien biežāk izteica replikas manā virzienā, mudinot izveidot ģimeni. Reiz kādā saviesīgā pasākumā, kurā atraktīvi izklaidēju un spēlējos ar radu un draugu bērniem, mamma skaļā balsī, it kā meklēdama potenciālo vedeklu, izteicās: “Dēliņ, tu būtu lielisks tēvs!” Uz ko es bez garas domāšanas atbildēju: “Jā, bet sūdīgs vīrs.”
Nezinu, vai toreiz izteiktā replika bija tā saucamā freidiskā pārteikšanās, bet domāju, ka tajā bija liela daļa patiesības. Neiedziļinoties detaļās, līdz skaidrības sākumam manā romantisko attiecību portfolio vidējais romantikas ilgums bija ap sešiem mēnešiem. Pēc tam aktīvi meklēju izeju no esošās situācijas. Divos gadījumos attiecības ilga aptuveni gadu, kas man bija netipiski ilgs periods. Taisnības labad gan jāsaka, ka abu šo attiecību laikā man bija sānsoļi. Respektīvi, gribu pateikt, ka toreiz nebiju precamais materiāls. Bet tagad, kad esmu skaidrā vairāk nekā sešus gadus, esmu laimīgi precējies, mūsu ģimenē aug divi bērni (mantojumā no sievas iepriekšējās laulības), mūsu romantika ilgst jau aptuveni četrus gadus, un nav mazāko pazīmju, ka kāds no mums domātu par sānsoļiem (sveiciens sievai, ja tu šo lasi). Tāpēc man pašam rodas jautājums – kas ir mainījies?
Domāju, ka man kā alkoholiķim, kurš sāka dzert ļoti agrā vecumā, emocionālā attīstība apstājās jaunieša vecumā, kad, nemācējis tikt galā ar savām jūtām un emocijām, es tās šķaidīju ar alkoholu. Divpadsmit soļu programma, papildus citām kvalitātēm, man ir iemācījusi pieaugt kā vīrietim, iemācījusies nebaidīties un uzņemties atbildību un būt labam (cik vien šodien spēju) ģimenes cilvēkam un mīlošam vīram savai sievai.
Šodien secinu, ka pēc soļu izsoļošanas esmu zaudējis lielu daļu baiļu. Tas, kādā baiļu varā es biju dzīvojis lielāko savas dzīves daļu, šķiet, bija lielākais pārsteigums, ko par sevi iemācījos Divpadsmit soļu iešanas rezultātā. Līdz tam nekad nebiju domājis, cik lielā mērā bailes nosaka manas dzīves izvēles. Primārās bailes, kas mani atturēja veidot ilglaicīgas un jēgpilnas attiecības, bija bailes no atraidījuma. Iespējams, nepazināti jutu, ka mans dzīvesveids agri vai vēlu noliks partneri izvēles priekšā – turpināt destruktīvo kopdzīvi ar alkoholiķi vai aiziet no manis. Un atraidījumus es pārdzīvoju dramatiski un īpaši sāpīgi, tāpēc labāk izvēlējos nenonākt situācijās, kurās tas ir iespējams scenārijs. Rezultātā es regulāri pārtraucu attiecības izdomātu un forsētu iemeslu dēļ. Viena dzīvoja par tālu, šitā bija par īsu, tā nesaprata filmas, kuras man patīk, utt. Citreiz, savukārt, bez jebkādas pretestības padevos sānsoļiem un pēc tam sevi pārliecināju: ja reiz tik viegli sanāca nolaist pa kreisi, tad, protams, šīm attiecībām nav nākotnes, un tāpēc jāšķiras.
Citas bailes, kuras tagad spēju identificēt, bija bailes no atbildības. Negribu izlikties, ka spēju patiesi izprast baiļu cēloņus un sekas, bet zinu, ka, līdz pieņēmu lēmumu par labu ģimenes dzīvei kā galvenajai dzīves prioritātei, man bija jāpārvar un jāsalauž bailes uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem. Kopš bērnības esmu bijis izteikti patstāvīgs un atbildību uzņēmos tikai pats par sevi. Tagad esmu atbildīgs par vēl trīs cilvēkiem manā dzīvē, un sākumā tā bija biedējoša doma tādam vientuļniekam kā man. Arī ar to es tiku galā un pašlaik, kad dzīvoju savas dzīves labākos gadus, savā ziņā pat kaifoju par to, ka esmu atbildīgs un pieaudzis vīrietis.
Oskars K.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comentarios