Alkohols bija viņas bruņinieks baltā zirgā, kura klātbūtnē viņa jutās varoša, droša – tāda, kāda vēlējās būt.
Skanēs drausmīgi, bet, cik vien sevi atceros, manā dzīvē bailes ir bijušas intensīvi klātesošas. Bērnībā naktī cēlos no paniskām nāves bailēm un raudāju – man bija bail, ka kādā dienā visi mani tuvinieki nomirs un es vairs nekad, nekad viņus neredzēšu. Bailes bija arī tad, kad tētim pēc kārtējā plosta bija briesmīgas paģiras, jo katru reizi domāju, ka viņš nomirs. Bailes, ko mamma teiks par sliktu vērtējumu skolā. Bailes, ka ar mammu noticis kaut kas slikts, kad viņa ilgāk aizkavējās pēc darba. Bet visgraujošākās bailes no visām bijušas bailes nepiepildīt citu cerības, nebūt pietiekami labai – pašai labākajai. Bailes izteikt savas domas, jo emocijas vienmēr traucēja savākties un paust viedokli mierīgi un bez bažām, ko par mani padomās.
Vienas no manām lielākajām bērnībā piedzīvotajām bailēm bija saistītas ar mana tēva tēva bērēm. Mēs tolaik dzīvojām vectēva dzimtas mājās un, lai gan viņš pats jau sen tur nedzīvoja, tika nolemts, ka izvadīs viņu tieši no mūsu mājām, kā arī bēru galdi tiks klāti tur. Kad bēru dienas rītā piecēlos, zināju, ka vectēva zārks jau ir novietots tā teikt goda vietā pie mūsu mājas. Man bija tik neaprakstāmas bailes ieraudzīt viņu mirušu, ka likās – tūlīt vemšu. Mamma mums ar māsu sapina matus, bijām jau saģērbušās, un es tik ļoti negribēju to brīdi, kad būs jāiet ārā no mājas. Man gribējās noslēpties, ielīst skapī, lai neviens mani neatrod. Atceros mammas stingri pateiktos vārdus, ka mums ir jāiet ārā un jāstāv pie vectēva zārka, jo tuviniekiem tā esot jādara. Ak, Dievs! Likās, ka es varētu nomirt no bailēm, no trauksmes, no ārprāta, kas valdīja manā 10 gadus vecās meitenes sirdī. Protams, es nedrīkstēju neklausīt, bet ko man tas maksāja… Neviens man neļāva tam sagatavoties, neviens mani nenomierināja, neviens nedeva laiku. Bija jāiet! Sakritību nav – tā bija arī diena, kad es pirmoreiz mūžā pagaršoju alkoholu. Kopā ar gadu vecāko brālēnu izdzērām palielu mana otra vectēva pašbrūvēta alus glāzi. Kā es pēc tam jutos, neatceros, bet to alus glāzi pat tagad redzu ļoti skaidri. Varbūt tieši šī glāze bija palaidējmehānisms visam tam, kas ar mani notika vēlāk, manai slimībai.
Bailes mani pavadīja arī pusaudzes, jaunietes gados. Bailes neiederēties. Es biju skolotājas meita. Nevaru teikt, ka ļoti izjutu spiedienu no klases vai skolas biedriem, jo es nebiju paraugmeitene, kura bez liekām kustībām sēž skolas solā un čakli mācās. Mani glāba tā saucamā vieglā galva. Par spīti mammas stingrajai kontrolei, centos kur un cik vien iespējams būt sliktā meitene – parādīt un pierādīt, ka tas, ka esmu skolotājas meita, mani neatšķir no citiem. Manas draudzenes ar dažiem izņēmumiem bija krutās meitenes, kuras vecāki īpaši nekontrolēja, ar kurām ballītēs varēja ne tikai iedzert. Un man tas patika. Lai gan tagad es domāju, ka vadmotīvs visam bija manas bailes neiederēties kopējā masā.
Vēlāk jau bija bailes par savu dēlu, kura atkarības ceļš, manuprāt, sākās agrāk un noteikti daudz intensīvāk nekā man. Bailes un pilnīga bezspēcība. Pilnīga bezspēcība un bailes. Papildus tam – mana dzeršana. Bailes man lika celties agri no rīta vai nakts melnumā, sēsties mašīnā un truli braukāt pa pilsētu ar domu, ka varbūt viņu atradīšu. Bailes iet gulēt, kad viņa joprojām nebija mājās. Bailes, ka kāds piezvanīs un pateiks, ka noticis kaut kas briesmīgs. It kā es, baidīdamās un negulēdama, kaut ko varētu novērst. Taču tad, kad viņš pārnāca, es savas bailes remdēju alkoholā – vismaz es domāju, ka remdēju. Un tā tas rats griezās, arvien vairāk raudams mani izmisuma atvarā. Taču, lai kādas bailes es izjutu, man nebija bailes no tā, ka alkohols man vienreiz atņems visu, es laikam par to vienkārši nedomāju.
Alkohols bija mans bruņinieks baltā zirgā, kura klātbūtnē es jutos varoša, droša – tāda, kāda vēlējos būt. Gadiem ejot, es aizvien vairāk apkaroju savas bailes ar alkoholu. No šodienas skatupunkta raugoties, man tik ļoti žēl savu muļķīgo iluzoro cerību, ka alkohols jebkad varētu izglābt mani no manis pašas. Ak, Dievs! Elles vārti īpaši plaši atvērās, kad man piedzima otrs bērns. Mana nervu sistēma bija jau kļuvusi tik labila, ka ķermenis sāka signalizēt ar veģetatīvās nervu sistēmas galīgu bardaku. Sāku lietot antidepresantus, trankvilizatorus. Sākumā man bija bailes lietot alkoholu, bet pēc neilga laika bailes no tā, ka kādā dienā es varētu atstāt šo pasauli medikamentu un alkohola kokteiļa iedarbības rezultātā, pilnīgi pazuda.
Pienāca brīdis, kad man jau bija bailes dzert, bet arī nedzert es nevarēju. Es biju tik tālu no sevis pašas, cik vien var tālu būt. Taču 2021. gada 28. janvārī manas bailes sajukt prātā un zaudēt bērnus bija noteicošās, es aizbraucu ārstēties. Nezinu, kur un kāda es tagad būtu, ja Augstākais Spēks man nebūtu šīs bailes tik ļoti uzskatāmi nolicis priekšā, bet kopš tās dienas es esmu skaidrā. Es melotu, ja teiktu, ka skaidrajā dzīvē man nav baiļu, bet tās nav tādas kā alkohola lietošanas laikā. Tās ir pavisam citādākas, tās ir vadāmas, ar tām es varu strādāt, tām es varu tikt pāri pati ar Augstākā Spēka palīdzību.
Šobrīd mans dēls ir programmā, esmu pateicīga Dievam par to. Biju domājusi, ka dienā, kad viņš pieņems šo lēmumu, sāksies mana vēl laimīgākā dzīve. Tas visnotaļ tā arī ir, BET tagad man piezogas cita veida bailes. Es tik ļoti biju pieradusi pie mūsu kopīgās slimības radītajiem apstākļiem, ka sāku baidīties, kā būs tad, kad viņš atgriezīsies un būs skaidrā. Bailes, ka sākšu baidīties par to, lai viņš nepaceļ pirmo. Bet, radot manī šīs bailes, Augtākajam Spēkam noteikti ir bijis savs plāns – atgriezt mani AA un soļos, jo es biju paņēmusi pauzi. Kāpēc? Es laikam biju vīlusies, ka mana skaidrība nav iedvesmojusi vienu no maniem tuvākajiem cilvēkiem sekot manam piemēram. Cik augstprātīgi! Bet fakts ir un paliek fakts.
Es skaidri apzinos, ka neesmu perfekta un uz to netiecos. Es tiecos būt klātesoša savām emocijām, tās pēc iespējas izprast un mēģināt kaut kā vadīt sadarbībā ar manu labāko draugu Augstāko Spēku. Es no daudz kā vairs nebaidos – nebaidos kļūdīties, nebaidos paust savu viedokli skaļi un skaidri, jo esmu skaidrā un varu atbildēt par katru savu vārdu un rīcību. Bailes ir normāla reakcija, tāpat kā prieks, kādreiz izmisums, taču bailes noteikti nav iemesls, lai dzertu. Vismaz man vairs nē.
Arnita
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments