AA biedrs stāsta, kā bailes no nāves un apsēstība ar veselību satuvināja viņu ar Augstāko Spēku.
Doma, lielāka par mani
Viss sākās visparastākajā rītā. Mazgājos dušā, klausījos radio. Ēterā bija raidījums par melanomu. Raidījuma vadītāja un ārste aicināja cilvēkus pārbaudīt aizdomīgas dzimumzīmītes, lai nepieļautu ādas vēzi. Jau pēc brīža es stāvēju pie spoguļa un pārbaudīju aizdomīgu pumpu uz savas sejas. Pēc apraksta neizskatās pēc vēža. Tad neko. Var iet dzīvot tālāk. Es apģērbos, sāku gatavot brokastis, kad galvā iešāvās doma – bet varbūt tomēr?
Droši vien es nekad nespēšu pienācīgi aprakstīt šīs vienkāršās domas spēku. Doma, kas dzimusi ne no kā, bet aizņēmusi visu tukšo vietu manā galvā, dvēselē, sirdī, istabā, pilsētā un beidzot arī manā dzīvē. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka cīņa ar šo domu aizvedīs mani pie daudziem ārstiem, poliklīnikām, analīzēm. Es vēl nezināju, ka būs dienas, kad nevarēšu piecelties no gultas. Es vēl nezināju, ka manā dzīvē sākusies elle, kas turpināsies gandrīz gadu. Un nē, runa nebūs par vēzi. Bet par alkoholismu.
Sajūta, līdzīga iedzeršanai
Kopš tā savādā rīta kādu mēnesi es pētīju pumpu. Salīdzināju to ar bildēm internetā, lasīju aprakstus. Mēģināju tikt no tās vaļā. Publiskos pasākumos katrā izdevīgā brīdī slēpos tualetē un pie spoguļa atkal un atkal mēģināju saprast – ir vai nav vēzis. Fotografēju savu seju, kad citi neredz, pētīju bildes atšķirīgos apgaismojumos un dažādos rakursos. Es sāku uzmanīgāk vērot, vai citiem cilvēkiem arī ir līdzīgas pumpas. Man ārkārtīgi gribējās atrisināt šo mīklu un beidzot sākt dzīvot mierīgi. Pa īstam. Es negribēju iet pie ārsta, jo man bija bail – priekšā bija vasara un es negribēju sev to sačakarēt. Tieši tik dīvaina loģika.
Es biju skaidrā jau vairākus gadus, biju programmā – rakstīju katru vakaru Vienpadsmitā soļa inventarizāciju, katru rītu lūdzos Dievam un meditēju. Taču man kļuva tikai sliktāk. Līdz kādu nakti es neizturēju, izlēmu sagaidīt rītu un doties pie ārsta. Astoņos no rīta bez nekāda iepriekšēja pieraksta es jau biju medicīnas centrā un lūdzos, lai kāds ārsts mani apskata. Sameloju, ka tajā dienā man jābrauc prom uz ārzemēm un es nomiršu, ja netikšu pie dermatologa. Kāda jauna ārste apžēlojās un piekrita mani pieņemt. Es uzreiz viņai pateicu, ka man ir apsēstība un trauksme, kaut gan, visticamāk, viss ir labi. Viņa apskatījās gan pumpu, gan visu pārējo ķermeni un teica, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Kamēr es ģērbos, viņa pajautāja, vai tā ir, ka šodien es braucu prom. Es nobrīnījos, jo biju jau aizmirsis, ka iepriekš sameloju, bet laicīgi atcerējos un atbildēju – jā. Bet kopumā es sajutu tik lielu pacēlumu, ka man nekas nedraud. Pacēlumu, līdzīgu… iedzeršanai?
Visas šīs daudzās detaļas ir svarīgas, lai saprastu, kā strādā mana slimība. Jo aptuveni pēc stundas, kad biju jau mājās, es atcerējos ārstes jautājumu par došanos uz ārzemēm. Kāpēc viņa to jautāja? Varbūt viņa tomēr pamanīja kaut ko dīvainu, bet negribēja man teikt? Varbūt gribēja nosūtīt uz papildus izmeklējumiem, bet izdomāja to nedarīt, jo man taču jābrauc prom. Un atkal šī doma kļuva tik liela, tik neizturami stipra, ka lika man pacelt klausuli un mēģināt sazvanīt šo ārsti un uzdod viņai visus šos jautājumus.
Lai aprakstītu visu, kas notika tālāk, man droši vien nāktos uzrakstīt grāmatu vai uzņemt filmu. Pastāstīšu galveno. Dažu mēnešu laikā nomainījās 14 vai 15 objekti uz mana ķermeņa, kurus turēju aizdomās par vēzi. Es apmeklēju piecus dermatologus, ģimenes ārsti un beigās attapos ultrasonogrāfijas kabinetā. Pēc katra ārsta apmeklējuma jutos ļoti labi. Taču ar katru reizi samazinājās laiks, līdz man atkal vajadzēja iet pēc nākamās prieka un viegluma devas. (Vienreiz pat bija tā, ka es vēl nebiju izgājis no ārsta kabineta, kad man parādījās aizdomas par citu slimību). Pēc otrās ultrasonogrammas (jo ar vienu man nepietika: “A, ja nu tomēr…”), es braucu mājās (ārsts bija citā pilsētā – es jau biju atklājis poliklīnikas, kur caur paziņām var tikt bez rindas). Biju nobraucis kādus 30 kilometrus, kad sajutu ķermenī nepārvaramu vēlmi atgriezties ārsta kabinetā. Kāpēc? Varbūt viņš nav apskatījies visu, es nodomāju. Paralēli šai domai man bija arī absolūti normāla doma – šis ir tīrs vājprāts, es nedrīkstu to darīt. Bet kāds cits (protams, ka es) apstādināja mašīnu un pagrieza to atpakaļ uz poliklīnikas pusi. Man nebija spēka izdarīt citādāk. Visus šos 30 kilometrus es lūdzos Dievu, jo zināju, ka daru kaut ko pilnīgi traku un neizskaidrojamu (kaut ko ļoti līdzīgu otrajai, trešajai un visām nākamajām glāzītēm). Es izgaidīju vēlreiz rindā, iegāju tā paša ārsta kabinetā un pateicu godīgi – es nevaru aizbraukt, man ir ļoti slikti. Un sāku raudāt.
Zināšanas nepalīdz
Es zināju, ka sasniedzu savu dibenu. Mani vadīja slimība. Un es nevarēju tai pretoties. Turklāt ārstu apmeklējumi vairs nesniedza gandarījumu. Drīzāk otrādi – man vairs nepatika šī “atvieglojuma” sajūta, jo tā tik ļoti atgādināja dzeršanu. Varbūt situāciju sarežģīja tas, ka, kamēr ar dzeršanu viss būtu skaidrs – pirmā glāzīte ir ļoti nepārprotama darbība –, tikmēr ar ārstu kompulsīvu apmeklēšanu ir sarežģītāk. Tik daudz reižu esmu dzirdējis: “Kas tur slikts? Tas taču labi, ka tu rūpējies par savu veselību.” Esmu ļoti pateicīgs AA draugiem, jo tikai viņi zināja, cik ļoti es ciešu no šīs apsēstības. Ka ļoti grūti nosaukt par rūpēšanos par savu veselību pakļaušanos impulsam sešos no rīta pa pilnīgu tumsu un aizputinātiem ceļiem triekties 150 kilometrus uz citu pilsētu, jo tur var tikt pie ārsta, kas uz mazu brīdi sniegs viegluma un eiforijas sajūtu.
Es zināju, ka tā ir mana slimā domāšana, mans alkoholisms. Taču arī mūsu programma saka – zināšanas vien nepalīdz. Jo, lai nu kā, bet es turpināju ticēt, ka šis ārsts būs pēdējais, ka vēl tikai šīs analīzes un tad viss. Es turpināju ticēt, ka mani izglābs cilvēcisks spēks un es pats. Es biju jau nokauts, biju gatavs padoties un atzīt savu bezspēcību, bet nevarēju to izdarīt. Es sāku saprast tos alkoholiķus, kam grūti uzsākt skaidrību. Katru reizi ir simtprocentīgā ticība, ka šī pirmā glāzīte būs pēdējā, lai arī visas iepriekšējās reizes liecina par kaut ko pilnīgi citu.
Es nonācu tādā stāvoklī, kad man negribējās ne strādāt, ne atpūsties. Man nepalīdzēja sportošana – pēc noskrietiem kilometriem man šķita, ka galva uzsprāgs no milzīgas, slimas domas par to, ka es varu nomirt. Cīnījos ar tieksmi iet pie kārtējā ārsta – bija dienas, kad es turējos pa vienai stundai, ik pa laikam atskaitoties AA draudzenei, ka esmu dzīvs un vēl neesmu aizdevies uz poliklīniku. Bet galu galā viss vienmēr beidzās kāda ārsta kabinetā. Es biju pie psihologa ar labu humora izjūtu, kurš uz manu jautājumu, vai es neesmu sajucis prātā, atbildēja, ka viņam nav īsti jēgas man neko teikt, jo es taču neticu ārstiem. Beigās es nonācu tur, kur man bija jānonāk – pie cita alkoholiķa, kurš pilnībā saprata manu stāvokli un kuram bija risinājums. Es nonācu atkal pie Divpadsmit soļu programmas: es paņēmu telefonu un ierunāju ziņu AA brālim, kurš mani pazina kopš manām pirmajām skaidrības dienām un vienmēr bija gatavs palīdzēt. Arī šoreiz viņš piedāvāja sākt no paša sākuma darbu ar soļiem, mēģinot aizmirst visu, ko es jau zinu par šo programmu, savu slimību un Dievu.
Spēks, kas ir lielāks par manu slimību
Šoreiz pirmie divi soļi, kas parasti man šķiet tik pašsaprotami, atvērās man no jaunas perspektīvas. Mēs kopā ar sponsoru lasījām Lielo grāmatu, un es brīnījos, cik daudz tur pastāstīts par to, ka man būtībā nav izvēles – lietot vai nelietot. Ja reiz esmu kļuvis par alkoholiķi, mana domāšana ir bezspēcīga pret slimības balsi. Vēlme lietot (un ārstu apmeklējumus es sen jau uzskatīju par tīru lietošanu) man var uznākt jebkad un jebkur – tam nevajag īpašus apstākļus vai kādu nelaimi. Un man nav un nevar būt spēka pretoties šai vēlmei. Īsta elle. Īsta bezspēcība.
Otrajā solī man tik daudz stāsta tieši par to, ka visi mani lietošanas mēģinājumi mani nepadarīs mierīgu vai laimīgu (lai kā arī par to mani mēģina pārliecināt mans prāts), bet tieši otrādi – tukšuma sajūta un vēlme turpināt lietot ar katru reizi tikai pastiprinās. Grāmata un cits alkoholiķis (sponsors) man palīdz ieraudzīt un atzīt, ka nekāds cilvēcisks spēks mani nevar glābt. Manā gadījumā tas bija acīmredzami – neviens ārsts mani nespēja līdz galam un uz visiem laikiem nomierināt. (Jautrajam psihoterapeitam bija taisnība). Ka vienīgais, kas var un to darīs, ir mans Augstākais Spēks.
Man jāatzīstas, ka, būdams Otrajā solī, es atkal noķēru paniku, ar kuru nevarēju cīnīties (šoreiz laikam pat nemēģināju), un atkal biju pie ārsta. Es jutos kā nodevējs, kas neuzticas Dievam. Kad pastāstīju to savam jaunajam sponsoram, viņš mierīgi atbildēja, ka nesaprot, par ko es brīnos, jo tieši par šādu situāciju ir pirmie divi soļi – man nav spēka cīnīties un es nevaru. Viņš mani nomierināja, ka man nav jājūtas slikti. Es esmu slims cilvēks, nevis slikts (frāze, kas mani tik ļoti palīdzēja skaidrības sākumā). Tas vēl vairāk pierāda to, ka man jāmeklē savs Austākais Spēks.
Tas man iedeva pamatīgu cerību un enerģiju turpināt darbu ar programmu. Es sapratu, ka manu problēmu var atrisināt tikai garīgais ceļš. Ar Dieva palīdzību man jāsaved kārtībā sava māja, ar ko mēs joprojām nodarbojamies Ceturtajā solī. Savtīgums, egocentrisms – šīs slimības izpausmes vada mani tad, kad es baidos. Bet, kad es baidos, es nespēju paļauties uz savu brīnišķīgo Dievu.
Protams, ka man joprojām mēdz parādītes bailes par slimībām, arī doma – varbūt tomēr pie ārsta? Bet vieglāka ceļa par Divpadsmit soļiem nav. Es zinu, ka bailes ir normāls, pat labs simptoms, kas man signalizē, ka garīgais darbs ir jāturpina. Protams, man gribētos pabeigt šo rakstu ar tekstu, ka problēma ir izgaisusi pati no sevis, bet es zinu, ka tā atkal ir mana egoistiskā griba. Es esmu lēnā ceļā uz atveseļošanos un zinu, ka kādreiz būšu ļoti pateicīgs par šo pieredzi, jo tā mani satuvināja ar manu Augstāko Spēku, kas vienmēr ir bijis tepat man blakus un mīlējis mani.
Anonīms autors
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comentarios