Ir tāda patīkama vieta Lielajā grāmatā, kur runāts par slimiem cilvēkiem. Par citiem slimiem cilvēkiem, nevis par mums – alkoholiķiem. Tur teikts: “Ja kāds cilvēks mūs apvainoja, mēs sev teicām: “Viņš ir slims cilvēks. Kā es varu viņam palīdzēt?”” (“Anonīmie alkoholiķi”, 57. lpp.) Reti patīkama vieta, jo pārsvarā Lielā grāmata aicina skatīties tikai uz sevi un savu slimību.
Kad esmu gana tīksminājusies par sava pāri darītāja slimīgo stāvokli, ieraugu, kas vēl tur rakstīts. “Mēs lūdzām Dievu mums palīdzēt izturēties pret [viņu] ar tādu pat iecietību, līdzjūtību un pacietību, ar kādu mēs būtu izturējušies pret slimu draugu.” Sākumā šis salīdzinājums ar slimu draugu man nepieleca. Nevaru lepoties ar slimo kopējas iemaņām. Lai kā man patiktu vīzija, kur es, visa baltā, zeltainas gaismas apmirdzēta un pēc svaigi spiestas apelsīnu sulas smaržojoša, ienāku sirdzēja palātā un atviegloju viņa ciešanas, uzliekot vēsu plaukstu drudža izmocītajai pierei, tomēr jāsaka, kā ir – tā ar mani nekad nav noticis. Taču kādu dienu, klausoties draudzenes drudžainajā stāstījumā par attiecību peripetijām, kurā tik labi atpazinu pati savu neprātu, pār mani nāca atklāsme, ka es pazīstu gan šo iecietību, līdzjūtību un pacietību, par kādu runā Lielā grāmata. Tieši to es izjūtu pret draugiem, kuri slimo ar to pašu slimību, ar ko es. Veselais slimo nesaprot un paēdušais nesaprot izsalkušo, bet viens alkoholiķis saprot un spēj pieņemt otru alkoholiķi, un tad notiek brīnums un viņš spēj pieņemt arī pats sevi. Attiecības ar AA draugiem ir tīrākā un nesavtīgākā cilvēciskā kontakta pieredze, kāda man ir.
Un tomēr, lasot šī mēneša “Vīnogas” rakstus, ievēroju, cik dažādas ir AA biedru pieredzes šajā dzīves jomā – draudzība.
D. rakstā “Draudzība pret tukšumu” pastāsta, kā Augstākais Spēks uzdāvināja viņai draudzības ar AA Kerijām, Šarlotēm, Mirandām un Samantām (krievu valodā ŠEIT). Turpretī no Grapevine tulkotajā rakstā “Kā iegūt draugus” uzzinām, kā veicās alkoholiķim, kurš, pēc sešiem skaidrības gadiem joprojām būdams vientuļš, mērķtiecīgi mēģināja iedraudzēties ar AA biedriem, kuri viņam bija iepatikušies. Inese rakstā “Sarežģītais draudzības jautājums” atzīstas, ka draudzīgas un biedriskas attiecības sadraudzībā viņai veidojas ar grūtībām, taču nezaudē ticību, ka Augstākais Spēks sakārtos arī šo dzīves jomu. Draudzīgais Links rakstā “Draudzība un AA, un es” raksturo sadraudzību kā starptautisko AA lidostu, kur pagaidām draugus vēl nav izdevies atrast, lai gan draudzība autoram ir svarīgākā attiecību forma. Bet rakstā “Mani draugi dzērāji” (krievu valodā ŠEIT) O. K. atceras bēdīgi slaveno Kalles Pizza bāru, kur savulaik piedzīvota alkoholisma kopības sajūta ar ieroču biedriem, bet vēlāk autors no tā vairījās “kā cūka no burbuļvannas” un tagad novērtē kopā būšanu ar bērnības draugiem, ar kuriem vieno kas vairāk par alkoholu. Dažādu autoru rakstā “Cik veiksmīgi var nest vēsti draugam?” varam lasīt par AA biedru Divpadsmitā soļa pieredzi ar draugiem. Un Monvīds savā dzīvesstāstā “Bezproblēmu dzīve ir ilūzija” dalās ar vairāk nekā 17 gadu skaidrības atziņām.
Pirms nonākšanas AA mēs, sasnieguši savas dzeršanas karjeras zemāko punktu, izjutām tādu vientulību, kādu pazīst retais. Kaut neviens no mums nepaliktu vientuļš savā skaidrībā! Varbūt šajā “Vīnogā” tu izlasīsi par tādu pieredzi, kas tev palīdzēs atrast draugus uz mūžu.
Redakcijas vārdā
Debora
Atgādinām, ka daudzus “Vīnogas” rakstus vari arī klausīties.
Priecāsimies, ja piedalīsies “Vīnogas” satura veidošanā! Dalies par tematu “emocionālā skaidrība” (iesūtīšana līdz 1. novembrim) vai uzraksti savu dzīvesstāstu. Rakstus sūti uz e-pastu redakcija.vinoga@gmail.com.
Comments