Neviens mani vairs negribēja. Un nekas no tā mani neaizdzina uz AA. Vienīgais, kas mani atdzina pie jums, – alkohols vairs nedarbojās.
“Mans vārds ir Karīna, un es esmu alkoholiķe,” 2017. gada vasaras sākumā AA sapulcē Rīgā dalīšanos pieredzē uzsāk latviete no Austrālijas, kas jau vairākus gadus vasaras pavada Latvijā. Viņas stāstījuma emocionālās nianses un žestus uz papīra atspoguļot grūti – to vajadzēja dzirdēt. Vienā vārdā “jūs” Karīna ietilpina visu AA sadraudzības saimi, kurā gūta visvērtīgākā dāvana – būt kopā, būt piederīgai. Latvijā neierasti, bet Karīna šajā AA sapulcē runā stāvot, jo “Austrālijā, kad dalāmies pieredzē, mēs stāvam”.
“Man liekas, ka es piedzimu bez dzīves menu (ēdienkarte – angļu val.),” viņa saka. “No mazotnes mocījos, lai piederētu, iederētos citos cilvēkos. Tā bija arī, kad aizgāju uz skolu. Tāpat bija gados, kad citas meitenes lustējās un interesējās par puišiem. Es tā nevarēju. Austrālijā ir teiciens: Square peg in a round hole – kantains korķis apaļā caurumā. Es biju apaļa bumbiņa, kas cenšas kļūt kvadrāts. Un tāda biju visu dzīvi. Biju nelaimīga. Es nebiju jautrs, priecīgs bērns. Mani vecāki nebija par mani priecīgi, jo es mūžam mocījos. Es nevarēju to paskaidrot, jo bērns nesaprot, kāpēc viņš neiederas. Domāju: varbūt mani adoptēja? Varbūt esmu no Marsa, tikai nokritusi uz Zemes. Es vienkārši nekur neiederējos.
Mēs bijām latviešu ģimene, un mums vienmēr bija alkohols. Un alkohols radīja man brīnumu. Man bija gadi sešpadsmit, kad ielēju sevī šo dziru, un es iederējos. Es iederējos! Domāju, ka esmu īsa, nesmuka, nederīga, nemīlēta, stulba... Alkohols to visu pārvērta – es tapu smuka, es tapu seksīga, es tapu gudra... Un kopš tā laika es dzēru alkoholu, lai “piedalītos dzīvē”. Un man bija vienalga, vai tas bija šampanietis, alus vai vīns, vai spirti. Es tos lēju sevī. Ir arī teiciens: “Normāli cilveki iet uz ballīti, lai piedzertos, bet alkoholiķi piedzeras, lai ietu uz ballīti.” Es piedzēros, lai ietu uz dzīvi. 22 gadus es dzēru, lai ietu uz dzīvi. Tajos gados es satiku Viņu, mums piedzima bērni, tad es Viņu vairs nemīlēju un atstāju, paņēmusi bērnus. Un tad satiku citu Viņu, un tad vēl vienu Viņu... Dzīve bija viens Viņš pēc otra. Man galvā bija doma, ka kaut kur ir kāds princis, kas mani izglābs un gādās par mani. Ilgus gadus to princi meklēju un vēl neesmu atradusi. Ja kāds šeit ir... (Smejas.)
Kad dzēru, man bija vienalga, kā jūtas citi. Es darīju, ko gribēju, kad gribēju, ar ko gribēju un cik daudz es gribēju. Bet, ak, kā man riebās tie rīti! Bija cilvēki, kas šad un tad teica: vai tu zini, ko izdarīji vakar vakarā? Es negribēju zināt, ko es izdarīju vakar vakarā! Sākumā jau nedzēru katru dienu, bet ar laiku man vajadzēja dzert vairāk un vairāk, biežāk un biežāk... Un cilvēkus, kuri gribēja man pastāstīt, ko vakar vakarā esmu darījusi, es atstūmu. Es neko negribēju dzirdēt. Man prātā bija doma: ja vakarvakars nebija tik labs, jāiedzer, paliks labāk. Un man vienmēr palika labāk. Vienmēr!
Mans pēdējais dzīvesdraugs bija kā manas dzīves barometrs. Es vienmēr varēju pateikt, cik briesmīga iepriekšējā vakarā esmu bijusi. Ja viņa nebija man blakus gultā, bija aizbēdzis, zināju, ka nebija labi. Ja viņš gultā bija un tā gulta nebija slapja, bija ok, tad tik slikti nebija. Tā es dzīvoju.
Kāpēc es nonācu AA? Tāpēc, ka alkohols beidza darboties. Ja alkohols vēl darbotos, es dzertu. Jā, varbūt es jau būtu beigta, bet... alkohols beidza darboties. Jau kādu laiku man bija grūti un skumji, pirms pienāca tas pēdējais vakars... Biju pazudusi četras dienas, un man joprojām nav ne mazākās sajēgas, kur es biju. Es atnācu mājās, uzkāpu pa trepēm, un man bija divas pudeles plūmju-ābolu sidra. Es attaisīju vienu un dzēru, bet nekas nenotika... Es lēju alkoholu sevī un gaidīju to ahaaaaaaaaaaa! Bet tovakar nekas nenotika. Biju šausmās. Un nākošrīt es piezvanīju AA. Vēlāk stāstīju par to māsai, bet viņa: bāc, es tevi četras reizes aizvedu uz AA!!! Tātad māsa ielika šo domu manā galvā. Piezvanīju AA, un tajā pēcpusdienā divi cilvēki atnāca mani apciemot. Viņi ielūdza mani uz nākamo sapulci. Es aizgāju. Aizgāju, jo viņi man to prasīja. Tobrīd biju neapskaužamā situācijā. Man ir trīs meitas, divas biju izmetusi no mājas, jo viņas sāka dzert manus dzērienus un pīpēt manus pīpējamos. Jaunāko meitu nevarēju izmest, jo viņa bija drusciņ par jaunu, viņai bija jāpaliek. Un viņa labi tīrīja. (Smejas.) Mani solīja mest laukā no dzīvokļa, un tā bija otrā reize, kad mani meta ārā no dzīvokļa. Manam dzīvesbiedram bija tiesas spriedums, lai es neietu viņam tuvumā. Man bija darbs, kurā uzreiz neatlaiž, bet uzaicina valdes priekšā un tad iedod sešas nedēļas atpūsties, bet pēc sešām nedēļām uzraksta vēstulīti, sak, nenāc atpakaļ. Un viņi draudēja mani izsaukt uz valdi. Un nekas no tā mani “neiedzina” AA. Māsa ar mani vairs nerunāja. Ja es piezvanīju un viņa pacēla klausuli, tūlīt to nolika. Viņa neatvēra durvis, ja gāju pie viņas. Biju viņai apnikusi.
Es biju apnikusi arī draugiem – man vairs nebija draugu! Varu to izskaidrot. Kad esi 18 gadu vecs, tu esi smuks, tu esi ballītē, mūzika spēlē, tu dejo uz galda un velc nost drēbes, un cilvēki applaudē... Tas ir fun (jautri – angļu val.)! Bet kad tev ir 40 gadi...
Neviens mani vairs negribēja. Un nekas no tā mani neaizdzina uz AA. Vienīgais, kas mani atdzina pie jums, – alkohols vairs nedarbojās. Un es nezināju, ko darīt. Es gāju uz sapulcēm, un viņi man teica: cik brīnišķīgi, ka atnāci, tikai nāc atkal. Un es nācu.
Es biju vientuļa. Man tikai viens bērns bija mājās, darbs varbūt būs, varbūt nebūs... Man bija daudz smagu, smagu problēmu. Es mēģināju viņiem to pastāstīt, un viņi teica: ok, nāc atkal! Es domāju: ko tas nozīmē – nāc atkal? Tomēr nācu vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz... Un pati nesapratu, kāpēc. Vēl viņi man teica: nepacel pirmo [glāzīti]! Ak! Bija viens liels vīrs un viņš bļāva (atdarina zemu vīrieša balsi): nepacel pirmo! Es to dzirdēju.
Es gāju uz sapulcēm, vairs nedzēru, apstākļi palika labāki, mana dzīve palika labāka. Mani aizmirsa izmest no dzīvokļa, darbā aizmirsa likt mani priekšā valdei, Viņš mani paņēma atpakaļ, viena no manām meitām ievācās atpakaļ mājās... Un man bijāt jūs. Jūs un Dievs. Un es visai pasaulei stāstīju, kā viņiem jārīkojas.
Bet kas notika? Kādu vakaru viņš izdarīja to, kas man pavisam nepatika. Un tovakar es pacēlu alkoholu. Es iedzēru divas glāzes. Un 15 minūtes vēlāk es pacēlu nazi, lai Viņu nogalinātu. Paldies Dievam, es nenogalināju. Bet tovakar es pirmo reizi saskatīju, ka vaina ir manī. Iepriekš es domāju, ka vainīgi ir citi. Es domāju: ja pasaule būtu labāka pret mani, ja man būtu labāks vīrs, ja mani bērni būtu klausīgāki, ja man būtu labāka priekšniece, man nevajadzētu dzert. Es teicu: ja tev būtu tāda dzīve kā man, tu arī dzertu. Un pati ticēju tam, ko teicu.
Bet tanī vakarā es sapratu, ka kaut kāda vaina ir manī. Un nezināju, ko darīt. Piezvanīju savai sponsorei, viņa atbrauca un aizveda mani uz sapulci. Man riebās būt sapulcē. Es negribēju sēdēt un klausīties to “ok, viss būs labi, nāc atkal”. Bet man nebija variantu, zināju tikai, ka kaut kāda vaina ir manī. Un es paliku AA. Pietiekami ilgi, lai saprastu, ka ir programma – Divpadsmit soļi. Viņi man teica: tev jādara Divpadsmit soļi. Es domāju: kāpēc? Es dzirdēju citu stāstus un zināju, ka citiem jādara... Bet viņi atkārtoti teica: tev tas ir jādara! Un es beidzot sāku strādāt ar soļiem un caur tiem saprast, ka ciešu no slimības, ko sauc par alkoholismu. Ar alkoholu man nebija problēmu. Tas bija viegli – aizej, nopērc, atskrūvē, iedzer! Mana problēma bija tā, ka cietu no slimības, ko sauc par alkoholismu. Tā slimība man saka, ka es neesmu pietiekama. Tā slimība man saka, ka man nav pietiekami. Tā slimība man saka: dod man vairāk! Un tā slimība man saka: un tā visa ir visu citu vaina, ka es šādi jūtos. Tā bija mana slimība. Un tā ir mana slimība – uz mata tieši tāda pati arī šodien.
Tad dabūju zināt, ka Divpadsmit soļi nav lieta, ko izdari tip, tip, tip, un viss. Divpadsmit soļi ir principi, pēc kuriem es mēģinu dzīvot. Mans alkoholisms nekur nav pazudis… Arī šodien varu sadomāt nezin ko, piemēram, Sandra ar mani trepēs vakar nerunāja, kas notika? Un galvā sākas rrrrrrrrrrrrrr… Taču šodien man nav jāpaceļ alkohols, lai nomierinātu emocijas. Šodien es paceļu Divpadsmit soļu programmu un strādāju ar to, cik varu. Jāteic, ka kādreiz es palieku nikns cilvēks. Un kādreiz varu būt nikna trīs četras dienas. Līdz beidzot man nepatīk, kā es jūtos. Un tad, kad man nepatīk, kā es jūtos, es sāku kaut ko ar to darīt. Un ko es daru? Es eju atpakaļ uz Divpadsmit soļiem. Tajos ir atbilde!
Kamēr esmu Latvijā, man paliks 31 gads, kopš esmu skaidrā prātā. Varētu jautāt: kāpēc viņa vēl nāk uz sapulcēm? Es šeit nenāku, lai apstādinātu dzeršanu, es šeit nāku, lai ārstētu to slimību, ko es pazīstu sevī kā alkoholismu.
Man pietiek būt no jums prom divas nedēļas, lai teiktu: “Ā, nebija tik slikti.” Divas nedēļas, un esmu aizmirsusi, kas es esmu. Esmu aizmirsusi, ka manī ir perception (uztveres – angļu val.) slimība, kā mēs Austrālijā to saucam. Es reizēm uztveru pasauli nepareizi un tad ņemos ar šo domu. Bet, ja es sēžu ar jums, tad varu katrā brīdi apsēties kādam blakus un aprunāties, kā jūtos. Es varu apsēsties tev blakus un teikt: “O, Aivars ienāca istabā, uz mani pat nepaskatījās. Kas man kaiš, vai neesmu nodušojusies?” Un tu vari man pateikt: “Man liekas, viņam bija daudz domu, viņš tevi pat neredzēja.” Un tad manas domas var apvērsties. Tāpēc es nāku uz AA.
Austrālijā mums ir teiciens: “Alkoholiķis var izbeigt dzert kuru katru dienu, bet viņš nevar apstāties.” Alkoholiķis nevar apstāties, jo vecais prāts atgriezīsies un teiks: “Es esmu ok, viss nebija tik slikti, viens dzēriens nebūs nekas…” Mēs tā domājām. Un tas var notikt sekundēs. Bet, ja es turos pie jums, ja es nāku šeit un sēžu ar jums, es atceros, ka man ir tāda slimība. Es atceros! Es dzirdu jūs stāstām, kā vadāt savu dzīvi. Un es varu to pārņemt. Redz, Dacei meita vakarnakt aizskrēja no mājām, un viņa neizsauca policistus, lai meiteni meklē, bet mierīgi sēdēja un gaidīja, kad meita nāks atpakaļ. Es varu dzirdēt jūsu uzvedību dažādās dzīves situācijās, un tā māca, kā līdzīgās dzīves situācijās uzvesties man. Reizēm es netieku ar to galā un tāpēc es nāku šeit ar saviem 30 gadiem skaidrā, lai atgādinātu sev, kas es esmu un cik ātri tas var notikt. Viena doma un – dzēriens. Es nāku šeit, lai jūs man atgādinātu, kas es esmu. Es nāku šeit, lai jūs man atgādinātu, kā tas bija. Un es nāku šeit, lai mācītos dzīvot citādi.
Šodien es esmu pateicīga AA programmai par savu dzīvi. Ja kāds, pirms atnācu uz AA, būtu man iedevis papīru un teicis “Raksti, ko tu gribi no dzīves, no skaidrības”, es būtu uzrakstījusi: “Es gribu parādus samaksāt; par elektrību nav maksāts sešus mēnešus, vai no kaut kurienes man var iekrist nauda elektrībai; gribu, lai man ir mašīna jau šovakar…” Es nekad nebūtu rakstījusi: “Es vēlos redzēt ziloņus Āfrikā.” Es nekad nebūtu rakstījusi: “Es vēlos redzēt pingvīnus Antarktīdā.” Es nekad nebūtu rakstījusi: “Es vēlos kādu laiku strādāt Indijā un Āfrikā.” Es nekad nebūtu teikusi: “Gribu mācīties universitātē.” Man tas nebūtu pat ienācis prātā. Bet tas viss ar mani ir noticis. Un es to stāstu, lai parādītu, ka skaidrā dzīvē lietas, par kurām es pat nevarēju sapņot, notiek. Kas būtu domājis, ka šī sieviete – es – kas 39 gados gulēja galvenās ielas grāvī piedzērusies, apvēmusies, sačurājusies, kurai draudēja: “Tu vairs nestrādāsi, tev nebūs mājas, bērnu…” Kas būtu domājis, ka šī sieviete 30 gadus vēlāk atbrauks uz savas mātes zemi un staigās tajās ielās, kur viņas māte staigājusi, un stāvēs šeit un runās ar jums… Kas to būtu domājis?! Un viss, kas man jādara – jānāk šeit. Un es nākšu! Es būšu svētdien, tad otrdien… Varbūt ne šajā istabā, bet es būšu pie jums – pie tiem cilvēkiem, kas man palīdz dzīvot. Visu iepriekšējo dzīvi es biju atšķirta no jums, un dāvana, ko esmu šeit saņēmusi, – ka esmu kopā ar jums. Un šīs dāvanas dēļ es nāku. Paldies!”
Karīnas stāstu pierakstīja Sarmīte
Raksts pārpublicēts no žurnāla “Vīnoga” Nr. 2, 2018, 25.–29. lpp.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments