Ir tāds uzskats, ka Anonīmajos alkoholiķos ar Divpadsmit soļu programmas palīdzību mēs spējam sasniegt to pašu efektu, ko savulaik mums sniedza alkohols, tiesa ar trīs būtiskām atšķirībām.
Tas būs daudz garāks process.
Šis process nebūs destruktīvs nedz mums, nedz cilvēkiem mums apkārt.
Efekts būs daudz pamatīgāks, ilglaicīgāks un noturīgāks.
Piekrītu arī uzskatam, ka drosme nav nebaidīties, drosme ir rīkoties par spīti bailēm. Vismaz manā gadījumā bailes nekur nav izzudušas arī pēc visu Divpadsmit soļu izsoļošanas. Tagad man vienkārši tās ir vieglāk identificēt, līdz ar to man ir vieglāk ar tām tikt galā, pārvarēt un salauzt tās. Secinu arī, ka savulaik viens no mana alkoholisma pamatuzdevumiem bija tieši tāds – tikt galā ar bailēm. Tagad, pēc vairāk nekā sešu gadu skaidrības, ar bailēm tieku galā bez alkohola. Izvēlos domāt, ka pie vainas ir Divpadsmit soļu programma. Tā man dzīvot ir vieglāk, tā ir labāk arī cilvēkiem man apkārt.
Pirms iepazīstinu ar šī mēneša rakstiem par tēmu “bailes”, ļaujiet man pastāstīt par savām lielākajām bailēm. Iepriekšējā dzīvē (lasi – pirms daudziem gadiem), kad vēl biju aktīvs alkoholiķis, pirmoreiz nonācu Amsterdamā. Kopā ar draugu nopirkām halucinogēnās sēnes, nekad tās nebiju lietojis, un izdomāju, ja reiz Amsterdama, tad – kāpēc gan ne. Interesanti, ka šīm narkotiskajām vielām līdzi nāca instrukcija. Bija aprakstīti labākie veidi, kā tās izbaudīt, ko nedarīt, kādā vidē neatrasties utt. Bet tad tiku līdz teikumam, kas nobaidīja mani baltu! Tur bija rakstīts: “Uzmanību! Jūs varat sastapties ar savu iekšējo “es”!”
Tik ļoti nobijos no šī teikuma, ka nedz toreiz, nedz vēlāk savas dzīves laikā šādas sēnes neesmu mēģinājis. Sastapties ar savu iekšējo “es” bija pēdējais, ko es gribēju. Tik ļoti man bija bail no sevis paša.
Šodien ar mani ir citādāk. Ar Divpadsmit soļu programmas palīdzību lēnām – citreiz sāpīgi, citreiz pārsteidzoši pozitīvi – iepazīstu sevi un to, kas es patiesi esmu.
Par to, kādas bailes moka un no kurām bailēm atbrīvojušies mūsu lasītāji, vari lasīt rakstā, kura pamatā ir AA biedru atbildes mūsu veiktajā aptaujā. Tas, cik mēs, alkoholiķi, esam līdzīgi, nebeidz pārsteigt Deboru, kura rakstā “Zivis kokos nekāpj” (по-русски: здесь) stāsta par savām bailēm neiederēties.
Kāpēc anonīms autors pētīja katru pumpu, slēpās tualetē un fotografēja savu seju un cik tālu apsēstība ar kādu domu aizveda šo AA brāli, lasiet rakstā “Apsēstība ar slimībām un nāves bailes” (по-русски: здесь).
“Es nekad nedzeršu. Nekad neapprecēšos ar dzērāju,” sev teica Vita, kuras dzīvē piepildījās pretējais. Par to un vēl vairāk lasiet autores dzīvesstāstā.
To, kāpēc reizēm ir vērtīgi soļus iet atkārtoti, labi ilustrē Jekaterina rakstā “Soļi uz brīvību no bailēm” (по-русски: здесь). Savukārt, no kā vairs nebaidās Arnita, lasiet rakstā “Baiļu rats”.
Bailēs, ka redakcijas sleja nav labi uzrakstīta – Oskars K.
Kā vienmēr daudzus “Vīnogas” rakstus vari arī klausīties.
Aicinām iesūtīt savus pieredzes stāstus, īpaši dzīvesstāstus un rakstus par nākamo mēnešu tēmām:
GRUPAS DIBINĀŠANA – līdz 1. aprīlim
APSĒSTĀ DOMĀŠANA / VESELAIS SAPRĀTS – līdz 1. maijam
Rakstus sūti uz e-pastu redakcija.vinoga@gmail.com!
Comentários