1935. gada maijā Akronā notika liktenīgā tikšanās starp Bilu V. un Dr. Bobu, kuri, pašiem to vēl neapzinoties, kļuva par mūsu sadraudzības dibinātājiem. Lai gan Dr. Bobu ļoti iespaidoja pirmās tikšanās ar jauno draugu no Ņujorkas un tās radikāli mainīja viņa apņēmību palikt skaidrā, Dr. Bobam sekoja vēl viena dzeršana, kas noslēdzās tā gada 10. jūnijā. Tāpēc katru gadu tieši šajā datumā visā pasaules AA sadraudzībā tiek svinēta Dibinātāju diena (Founders’ Day). “Vīnoga” attālināti pievienojas svinībām un publicē fragmentu no Dr. Boba dzīvesstāsta, kurā viņš apraksta šo liktenīgo tikšanos.

Apmēram tajā laikā kādas sestdienas pēcpusdienā kāda sieviete piezvanīja manai sievai un teica, ka gribētu, lai es vakarā aizietu pie viņas satikties ar viņas draugu, kurš varētu man palīdzēt. Tas bija dienu pirms Mātes dienas, un es biju pārnācis mājās piedzēries, atnesis līdzi lielu podu ar kaut kādu augu, kuru uzlicis uz galda un pēc tam tūlīt uzgājis augšā pie sevis un nolūzis. Nākošajā dienā šī sieviete piezvanīja atkal. Neskatoties uz riebīgo sajūtu un gribēdams būt pieklājīgs, es teicu: “Aiziešu”, pēc tam izspiedu no savas sievas solījumu tur neuzkavēties ilgāk par piecpadsmit minūtēm.

Mēs iegājām viņas mājā tieši piecos pēcpusdienā, un bija jau piecpadsmit minūtes pāri vienpadsmitiem, kad mēs no turienes aizgājām. Vēl man bija vairākas īsas sarunas ar šo cilvēku, un es uzreiz atmetu dzeršanu. Šis skaidrības periods ilga apmēram trīs nedēļas; tad es devos uz Atlantiksitiju, lai dažas dienas piedalītos kādas nacionālas biedrības sapulcē, kuras biedrs es biju. Es vilcienā izdzēru visu viskiju, cik tur bija, un pa ceļam uz viesnīcu nopirku vēl dažas pudeles. Tā bija svētdiena. Tajā naktī es piedzēros, pirmdienā noturējos līdz pusdienām un pēc tam atkal piedzēros. Es dzēru bārā, tik cik gribēju, un tad devos uz savu istabu, lai pabeigtu iesākto. Otrdien es sāku jau no rīta un pēcpusdienā jau biju pilnā. Es negribēju sevi diskreditēt un tāpēc, samaksājis rēķinu, aizgāju no viesnīcas. Pa ceļam uz staciju iegādājos vēl vairākas pudeles. Vilcienu man vajadzēja kādu laiku gaidīt. Tālāk es neko neatceros līdz brīdim, kad atmodos kāda drauga mājā, pilsētā netālu no mājām. Šie labie cilvēki paziņoja manai sievai, kura atsūtīja manu jauno draugu, lai mani vestu mājās. Viņš atbrauca, aizveda mani mājās un noguldīja gultā, iedeva dažas glāzītes tajā naktī un vienu pudeli alus nākamajā rītā.

Tas bija 1935. gada 10. jūnijā un tā bija mana pēdējā alkohola deva. Ir pagājuši gandrīz četri gadi līdz šai dienai, kad es rakstu šo stāstu.

Dabiski, ka jūsu galvās radīsies jautājums: “Ko tad teica un izdarīja šis cilvēks, kas tik ļoti atšķīrās no tā, ko darīja un teica citi cilvēki?” Jāatceras, ka es biju pietiekami daudz lasījis un runājis ar katru, kas par alkoholismu kaut ko zināja vai domāja, ka zina. Taču šis bija cilvēks, kas bija piedzīvojis daudzus briesmīgas dzeršanas gadus, kam bija zināma pilnīgi visa dzērāju pieredze un kurš ir atveseļojies ar to pašu paņēmienu, kuru arī es biju mēģinājis apgūt, tas ir – ar garīgo pieeju. Viņš man sniedza informāciju par alkoholismu, kura noteikti man palīdzēja. Vissvarīgākais bija fakts, ka viņš bija pirmais cilvēks, ar kuru jebkad biju runājis, kurš pēc paša pieredzes zināja to, ko viņš runāja par alkoholismu. Citiem vārdiem – viņš runāja manā valodā. Viņš zināja visas atbildes un, protams, ka nebija tās smēlies no grāmatām.

Fragments no grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” nodaļas “Daktera Boba lietuvēns” (Latvijas Anonīmo alkoholiķu sadraudzība: Rīga, 2018, 146.–148. lpp.)